Pastāsti, kā sāki nodarboties ar cīņu sporta veidiem!
Bērnību pavadīju Alūksnes pusē, kur deviņus gadus nodarbojos ar džudo. Pārvācoties uz Valmieru un uzsākot studijas Vidzemes Augstskolā, bija sajūta, ka gribu atpūsties no cīņas sporta veida. Kā vecāko klašu skolnieks biju gan sportists, gan tiesnesis, līdz ar to katru nedēļas nogali braucu uz sacensībām. Atnācu uz augstskolu, gadu nodzīvoju, staigājot pa visādām sporta zālēm, bet sapratu, ka bez cīņas nevaru. Sāku ar klasisko džiudžitsu, trenējos pie Eduarda Vagaļa. Tam klāt nāca arī bokss, kikbokss. Kādu gadu vai pusotru trenējos un sapratu, ka man gribas kaut kur piedalīties. Sāku trenēties Jāņa Daliņa stadionā kopā ar citiem entuziastiem un braukāt uz sacensībām. Nonācu līdz tādam sporta veidam kā pankrations, kurā ir cīņas ar slēgtām ķiverēm un tu vari diezgan droši juties, var sist un mest, sejai nekādu bojājumu nav, bet ar laiku sapratu, ka esmu MMA cīkstonis.
Ar dažādiem cīņas sporta veidiem nodarbojies 20 gadus. Kas ir tas, kas tevi tajā visā notur un aizrauj?
Es par to bieži esmu domājis. Pirmkārt, man patīk sacensība. Komandu sporta veidos man nepatīk, ka atbildība īsti nav ne uz vienu, arī uzvaras prieki nav vienam konkrēti. Tas ir ļoti vispārīgs pasākums. Cīņu sportā viss ir uz tevi, protams, tev ir jāstrādā ar komandu, bet, ja tu netrenēsies, pats esi vainīgs, pats zaudēsi, turklāt tās emocijas cīņā ir stipri augstākas. Piemēram, basketbolā vai hokejā, kad vairs nesaprot, kā savā starpā sacensties, vismaz vīrieši, sportisti pāriet uz pamatinstinktu un kaujas.
Otrkārt, tas ir ļoti interesants sporta veids. Ja skatās uz citiem individuālajiem sporta veidiem, kuros ir viena disciplīna, sportistam ir ļoti jāmēģina piekoriģēt sīkas detaļas, jāiedziļinās niansēs. Tas ar laiku kļūst apnicīgi, bet MMA sanāk, ka tev ir paņēmieni no vairākām disciplīnām – kikboksa, boksa, cīņas stāvus un uz zemes, nāk klāt papildu elementi, kā cīņa pie būra malas, jātrenē izturība, jo MMA raundi ir garāki nekā boksā vai kikboksā.
CĪŅAS SKATS. Foto no personiskā arhīva