«Mana bērnība saistās ar krāsainām vasarām pie vecmāmiņas teiksmainajos Burtniekos.»
Esmu Rīgas puika. Vienīgais bērns ģimenē. Māte bija saistīta ar pedagoģiju, bet tētis — inženieris ar lielo burtu. Viņš vienmēr savas idejas noveda līdz kādam mehānismam, kas darbojās.
Vasaras vadīju kopā ar diviem brālēniem pie vecmāmiņas Burtniekos. Trijatā darījām daudzas interesantas lietas. Tās tik tiešām bija brīnišķīgas vasaras!
Pamatskolu pabeidzu Rīgā. Tālākā izglītošanās notika Rīgas Industriālajā politehnikumā. Pēc tā pabeigšanas sāku strādāt dažādās dzelžu vietās, piemēram, Rīgas auto elektroaparātu rūpnīcā. Iestājos toreizējā RPI Mašīnbūves fakultātē neklātienē. Kādu laiku strādāju arī par RPI vecāko inženieri.
Paralēli dziedāju pie slavenā Haralda Medņa vīru korī «Tēvzeme». Piedalījos Dziesmu svētkos, koncertējām arī Dievnamos. Pēc vairākiem gadiem dziedāšanu pārtraucu, jo radās citas intereses. Divus gadus studēju privātā augstskolā psiholoģiju, bet tad sapratu, ka arī tur nevaru atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Tad nu iestājos LU Teoloģijas fakultātē.
«Tā nebija nejaušība, bet gan Dieva griba.»
Mana mīļā Burtnieku vecmāmiņa bija dziļi ticīga. Viņa katru dienu lasīja Bībeli, lūdzās, delverīgajai puiku trijotnei gan neko no tā neuzspiežot. Bet tas tomēr nepalika bez pēdām. Uzskatu, ka mans kalpošanas ceļš ir vecmāmiņas izlūgts. Un vēl — četrus gadus man Dievs deva iespēju klausīties izcilā profesora Feldmaņa lekcijas, no kurām varēja smelties kā no neizsmeļama avota. Studiju laikā sāku kalpot Katlakalna draudzē. Katlakalnā mācītājs profesors Feldmanis bija sastādījis dažādus no svešām zemēm atvestus kokus un košumkrūmus. Profesora iekoptais dārzs bija kā cita pasaule! Otra tāda cilvēka kā profesors Feldmanis nudien nezinu. Tā bija liela personība. Un man bija tā laime būt viņa tuvumā. Gadiem ejot, profesors Katlakalna draudzē ievadīja jaunos, bet pats kalpoja Mežaparka draudzē.
MODRIS ĪVĀNS: «Lai Ziemsvētku brīnuma pieskāriens nes mieru, prieku, mīlestību ikkatrai dvēselei Jēzū Kristū!»