Bet par bagātību runājot, ir taisnība, jo saskatām, ka savulaik Lielais Kristaps četrus gadus uzturējās šajās mājās, — kinorežisora Vara Braslas filmas Emīla nedarbi, Par mīlestību pašlaik nerunāsim, Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku un Ūdensbumba resnajam runcim bija tik spilgti mākslas darbi, ka Lielā Kristapa skatam tie nevarēja palikt nepamanīti. «Četru iepriekšējo Kristapu mājās vairs nav, viņi dzīvo muzejā, bet divi, katram savs — Varim par Emīla nedarbu — ir.»
V. Kalme atzīstas, ka lielā atzinība par viņas lomiņu V. Braslas jaunākajā kinolentē Vectēvs, kas bīstamāks par datoru nākusi kā zibens no skaidrām debesīm: «Teātrī ar meitenēm garderobē smējos, kā man gāja. Domāju, ko es uz ceremoniju vilkšu kurpes, iešu ar zābakiem, pasēdēšu zālē. Bet, redz, kā kādreiz ir, ka cilvēks nesagatavojas notiekošajam. Nu, bija pārsteigums, nav ko runāt! Blakus taču tādas zvaigznes kā Zariņa, Broka, Ozoliņa! Tad tos pēdējos 20 soļus gāju līdz skatuvei, izmisīgi domājot, ka tūlīt būs kaut kas jāsaka, bet runa nav sagatavota. To, ka būs balva austriešu aktrisei Melānijas hronikā, to visi paredzēja, bet par sevi… nekādas nojausmas. Vienīgi, kad vieni no pēdējiem gājām zālē, Daira Āboliņa, viņa strādāja žūrijā, tā ļoti sirsnīgi teica: novēlu jums abiem jauku vakaru. Kaut gan arī tad neko nenojautām. Patīkami bija, kad pēc ceremonijas pienāca islandiešu režisors, tas bija pilnīgi negaidīti, apsveica un izteica komplimentu Vara filmai. Arī otrā dienā, kad notika debates par filmām, viņš bija izteicies, ka mums, latviešiem, pietiek raudzīties drūmi pagātnē, ka jāiet uz priekšu. Tad nu tā balsošanas matemātika acīmredzot nostrādāja mums par labu, jo žūrijas pārstāvjus, ārzemniekus, bija uzrunājis Vectēva sirsnīgums, un tas saņēma divus Kristapus: Uldis Dumpis un es, un vēl Skatītāju balvu. Vectēvu jau ir noskatījušies 75 tūkstoši, kas Latvijai ir tiešām labi un ir īpaša balva.»
Bet par savu nelielo epizodi filmā aktrise piebilst: «Neapšaubāmi, Alvis Lapiņš bija uzrakstījis tik asprātīgu, brīnišķīgu dialogu, ka man atlika tikai izdarīt, un tādā grūti izdarīt slikti. Tomēr tādu traģikomisku epizodi ļoti viegli var uzspēlēt, kaut kas var būt par daudz… Bet Varis tai ziņā ir ļoti jūtīgs, šai līnijai viņš arī savās izrādēs rūpīgi seko, lai nekas nebūtu tā… par daudz. Tāpēc arī teicu, ka viņš mani turēja grožos.»
Teātrī šobrīd ar panākumiem kopā ar kolēģēm spēlējat Rudenīgo blūzu.
Kad pirms diviem gadiem to iestudējām, domājām, ka zināmu skatītāju daļu tas uzrunās, un tā ir, tik daudz komplimentu esam saņēmuši. Nupat 18. novembrī bijām Kuldīgā, jo Varim Braslam pasniedza Kuldīgas Goda balvu par ieguldījumu pilsētas popularizēšanā.