Gadījums, kad onkoloģijas slimnieks lūdz sabiedrības atbalstu nevis ārstēšanai, bet aiziešanai, bija precedents, kas lika Latvijā runāt par to, kāpēc ir valstis, kur eitanāzija ir atļauta. Jūs par šo jautājumu aizdomājaties?
Droši vien katru dienu. Jo citās nodaļās ar nāvi kolēģiem jāsatiekas varbūt reizi nedēļā, bet pie mums tas var būt reizi, pat biežāk vienā diennaktī. Esmu sapratusi, ka nāve jau cilvēka dzīvē nav nekas ārkārtējs, bet runa ir par to, kā jūtas pats cilvēks un kā jūtas tie cilvēki, kas ir ap viņu, kam varbūt būs jāpaliek bez viņa. Te redzam ne tikai fiziskas sāpes, bet drausmīgas dvēseles sāpes.
Vai eitanāzija būtu kā glābiņš?
Es negribu būt tas lēmējs vai soģis, bet uzskatu, ka eitanāzija ir jāatļauj arī Latvijā. Ja tāda ir cilvēka griba, tad jāļauj dzīvot līdz galam vai aiziet cieņpilnā nāvē, mierā, kad vairs nekas nesāp. Cilvēks nevar nepārtraukti sadzīvot ar sāpēm, slimnīcā mēs varam palīdzēt, terapiju var kombinēt un ciešanas atvieglot. Bet mājās? Visu cieņu ģimenes ārstiem, bet jābūt sāpju speciālistam, kas ar šo labi tiek galā. Arī pretsāpju medikamentu ir ļoti daudz, bet diemžēl arī šeit var sākties riņķa dancis. Aptiekas neuzkrāj medikamentus, kas nav ejošie, ģimenes ārsts tos negrib izrakstīt, ja onkologs no Rīgas vai sāpju terapeits tos nav izrakstījis, var iegadīties, ka viss vajadzīgais nav atkal aptiekā… Tas ir skumji, jo arī tās ir labi sakārtojamas lietas. Ir uzskats, ka Latvijā atsāpināšana, viss sakārtots, bet reālā dzīve no tā ir ļoti tālu.
Gribat teikt, ka paliatīvajā aprūpē ir daudz nekārtību?
Tā ir kvotēta. Ministrija dala kvotas, un gultasvietas arī pie mums ir tik, cik nu to ir. Godīgi sakot, pateicoties Eiropas Savienībai, paliatīvās nodaļas slimnīcās ir atvērtas, jo līdz 2013. gadam bija tikai viena, Rīgā pie Onkoloģijas centra. Mūsu nodaļa atvērta 2013. gada 20. martā.
LABRĪT, MANI EŅĢEĻI! — tā kolēģēm rītos saka Inta Sīka, atzīstot, ka ir virsmāsa komandai, kurā visi strādā no sirds. Jāņa Līgata foto