Jūs atcerējāties, ka bērnībā Neretas pļavās ganījāt govis, vai tiešām jau Šekspīru lasījāt?
Jā, tur kalni, lejas, apvāršņi, un ko tāds puika lai dara, kamēr gotiņas ēd? Viņš lasa grāmatas. Lasīju visu, kas pagadījās pa rokai. Un tad jau arī varēju iztēloties, ka esmu Vilhelms Tells vai dāņu princis Hamlets, jo tas viss jau tai videi, tiem mežiem piestāvēja. Bija gan arī tā, ka toreiz brauca arī uz laukiem ar viesizrādēm, Zemnieku Drāmas teātris spēlēja, un mamma bija pavērojusi, kā tas viss notiek… Viņa stāstīja, un mani šie stāsti par teātri aizrāva. Tolaik teicu, ka būšu suflieris, teātra sēkla bija iekritusi. Jā, tā pa īstam, kad jau pieaugu, citas profesijas nemeklēju. Es jau esmu kara laika bērns, 1943. gadā dzimis. Bija pie mums visi pēckara grūtumi arī, bet joprojām tā domāju un jūtu, ka bērnībā cilvēku formē ne tikai vecāki, brāļi, māsas, tantes blakus un skolotāji skolā, bet ļoti veido vide un daba.
Kad saka Nereta, tad atceras Jaunsudrabiņu. Jums arī Baltajā un Zaļajā grāmatā teiktais nāk līdzi?
Tagad man nāk prātā, ka esmu Valmierā nodzīvojis daudz, daudz vairāk nekā dzimtajā pusē… Ko man sacīt? Es esmu sevi gan pieķēris, ka esmu no Neretas vidusskolas tāds ideālists iznācis un tad devies tālāk pēc tiem aktiera Laimes putna meklējumiem.
Augustā jūs nosvinējāt 75. dzimšanas dienu, un rēķini, kā gribi, bet 53 gadi vienā teātrī… Tas ir tā gruntīgi, vai ne?
Ir, jā, bet man tās sajūtas ir arī savādākas. Un tas tāpēc, ka teātris jau uzliek savu dzīvesveidu. Teātris ir dzīvesveids, un man liekas, ka es tikai vakar te vēl visu esmu sācis. Nemaz jau savu dzīvi bez teātra nemāku iedomāties un, ja veselība atļauj, ja esi vajadzīgs, ja tavi pakalpojumi režisoriem ir vēl aizvien vajadzīgi, tad kāpēc ne? Kāpēc neturpināt šo dzīvesveidu?
SKATUVE man ir pielemta, — tā aktieris Rihards Rudāks, kurš Valmieras teātrī nospēlējis 111 lomas un iestudē nākamo. Jāņa Līgata foto