Ieva esot kurzemniece, tādēļ gribētos dzirdēt, kā noticis, ka pašlaik viņas darba un dzīves vietas ir šajā pusē Lielupei un Daugavai. Kurš kuru atrada — LHA Ievu vai Ieva biedrību?
Skolas laikā nopietni nodarbojos ar jātnieku sportu, tāpēc loģisks izglītošanās turpinājums bija studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Ar pilnu pārliecību, ko arī nekautrējos skaļi visiem paust — pie govīm gan es nemūžam neiešu! Pēc studijām turpināju darbu ar zirgiem, strādāju par jaunzirgu treneri savā dzimtajā pusē, taču ar laiku sāku domāt, ka vajadzētu meklēt darbu specialitātē — tādu, kur mana augstākā izglītība būtu vairāk noderīga. Tā kopā ar ģimeni pārcēlāmies uz Vidzemi, sākotnēji strādāju par zootehniķi pie slaucamajām govīm, pēc tam izmēģināju spēkus biomateriāla tirgošanā, un katrā no šīm vietām bija iespēja ļoti daudz jauna uzzināt un iemācīties par nozari, secināt, cik ļoti mums Latvijā tomēr vēl jāattīstās, lai ciltsdarbs sasniegtu Rietumu pasaules līmeni. Lai kādu dienu tas, cik jāmaksā audzējamai telītei, netiktu rēķināts pēc gaļas cenas, bet gan pēc dzīvnieka ģenētiskās vērtības. Darbu ciltsdarba organizācijā es saskatīju kā iespēju kaut ko darīt lietas labā, un te nu es esmu.
Kādi ikdienā ir biedrības ciltsdarba speciālistes pienākumi?
Tikko sākot strādāt biedrībā, pienākumu nebija sevišķi daudz, pamatā tie bija ciltsdarba jautājumi, bet šogad darba dzīve ir uzņēmusi tādus apgriezienus, ka visa darbība tiek mērīta no viena pasākuma uz nākamo. Sākām ar gatavošanos asociācijas divdesmitgades ballei, tai sekoja biedru kopsapulce, pieredzes apmaiņas brauciens uz Īrijas Holšteinas asociāciju, tad valsts atbalsta izmaksāšana par piena govīm, nu — tikko beidzās arī mūsu pirmais govju šovs, bet vasaras beigās vedīsim mūsu jaunos piensaimniekus uz Beļģiju, vēl būs tiesnešu meistarklase Polijā, un tad jau varam sākt gaidīt nākamo gadu.
IZDEVĀS! Ieva Krustiņa — LHA 20. gadskārtā meistarīgi noorganizētajā Latvijā pirmajā govju šovā… Ārijas Romanovskas foto