Kad apmeklēju iedvesmas stāstu pēcpusdienu (iz)Stāsti, tur piedalījās arī nedzirdīgie jaunieši no Valmieras Gaujas krasta vidusskolas, kas bija ieradušies kopā ar surdotulku INGU UPESJURI. Bija interesanti vērot, kā viņa ar emocijām, žestiem un mīmiku tulko stāstīto. Uzrunāju Ingu, lai pastāsta par sevi, izvēlēto profesiju un gandarījumu, kas rodas strādājot. Kad tiekamies sarunā, var saprast, ka tulkošana ir Ingas sirdsdarbs, jo viņa stāsta ar tādu aizrautību, ar tādu mīlestību, kuru pat grūti aprakstīt.
Kā tu izvēlējies kļūt par surdotulku?
Šādu profesiju izvēlējos, jo man bija sajūta, ka būs nepieciešamība maniem bērniem, bet nevajadzēja. Es to darīju preventīvi. Oficiāli surdotulks esmu jau piecus gadus, tas nozīmē, ka esmu kvalificēta, ir diploms. Ja nav diploma, profesija ir zīmju valodas tulks. Pašmācības ceļā gan zīmju valodu mācījos daudz senāk – sāku ar alfabētu, tad vienkāršas frāzes. Tā tas aizgāja.
INGA UPESJURE. Ārijas Romanovskas foto