Kā tas sanācis, ka jūs, dzimis liepājnieks, tagad esat pietuvināts Vidzemei?
Mana māte ir no Beverīnas novada. Viņa bija skolotāja Liepājas ģimnāzijā, un mans tēvs bija kultūrinženieris.
Šāds amata nosaukums mums tagad pasvešs…
Viņš atbildēja par ūdeņiem un visādām tādām lietām. Tad nu viņi abi sapazinās Liepājā. Pēc kāda laika būs grāmata par Ķiplokiem, mana māte nāk no šīs dzimtas.
Jūsu pieturvieta Latvijā, kur ik pa brīdim atgriežaties, ir Beverīnas novads.
Jā, Trikātas pagasta Vecsložas.
Tā īsi pārskriesim jūsu bagātajam dzīves gājumam — kā tas izveidojās pēc tam, kad kara beigās devāties prom no Latvijas?
Pēc kara tās bija dīpīšu nometnes Vācijā, kamēr nonācām Ķelnē. Tur kāda Holandes baznīca bija uzcēlusi mājas bēgļiem. Iespējams, tāpēc, lai bēgļi nenāktu uz Holandi. Vēlāk šīs mājas pārņēma Vācijas valdība. Šodien jau tur vairs dīpīši nedzīvo, galvenokārt paši vācieši tur mīt.
Tad jau esat apskatījis savas pēckara gaitu vietas?
Jā, esmu pabijis gandrīz visās. Es jau tur uzaugu, pēc tam studēju Ķelnes universitātē ekonomiku. Mans profesors toreiz man teica: labāk ejiet uz Luksemburgu, skaidri redzams, ka neesat vācietis. Mainiet uzvārdu un visu pārējo. Es toreiz sāku strādāt bankā Ķelnē, un tad man teica, lai es varbūt eju uz Luksemburgu, jo tur vajadzīgi cilvēki. Neviens tur negribēja strādāt, jo Luksemburga toreiz bija tāds caurums! Bet šodien tā ir bagātākā Eiropas zeme.
BŪŠU ATKAL UZ KĀRĻIEM! Savos 76 gados Kārlis Imants Āboliņš joprojām staltu augumu, dzīvesgudrais latvietis joprojām iekšā ekonomiskajos procesos starp Latviju un Luksemburgu.