Inta ir kurzemniece
Laikam tāpēc manī ir tas kurzemnieces spīts. Protams, man bija ļoti jauka bērnība. Man bija brīnišķīgi vecāki, man bija pasakaina vecmāmiņa un arī vecvecmāmiņa. Jo, kamēr mamma studēja, es līdz sešu gadu vecumam dzīvoju pie savas vecvecmāmiņas – ebrejietes. Domāju, ka manu dzīvi viņas abas ļoti ietekmēja, jo abas bija ļoti stipras un dzīvesgudras sievietes. Mana vecvecmāmiņa pārzināja piecas valodas, bija ļoti daudz lasījusi, viņa iemācīja man mīlēt grāmatas un lasīšanu, un to, ka sieviete ir tā, kas satur ģimeni, kas veido mikroklimatu ģimenē un tiešām ir pavarda sargātāja, tomēr ļoti daudzas lietas ģimenē atkarīgas no vīrieša. Mūsu dzimtā vienmēr visas sievietes bijušas ļoti stipras. Es domāju, ka vīriešiem ar mums ir ļoti grūti, jo mēs esam valdonīgas, nezinu, vai vienmēr tas ir labi. Man vīrs bieži saka – tu vairs neesi slimnīcā, tu vairs neesi virsmāsa.
Valmierā man ļoti pietrūkst jūras, bet šeit ir Gauja. Tad, kad aizbraucu uz Liepāju, es katru reizi eju uz jūru, man ļoti patīk saulriets, sēžu kāpās un skatos, kā saule jūrā brien! Jūra man dod tādu iekšēju mieru. Jūra – gleznas formā – ir mājās pie sienas, to pērkot, domāju, ka tagad man vienmēr būs jūra, arī tad, kas neesmu Liepājā.
INTA SĪKA. Vidzemes slimnīcā. Foto no personiskā arhīva