Viņa nāk no Alojas puses un pati atzīst, ka, uzsākot darbu, bijusi nedrošība par saviem spēkiem, jo nākusi no mazākas sabiedrības, ko labi pazinusi. Tomēr laikam ejot un ar mācību spēku atbalstu pārliecība ir atgūta. Padarīts daudz, bet ieplānots vēl vairāk, lai popularizētu mācību iestādi tuvējā apkārtnē.
«Mērķis ir audzināt brīvas, radošas un intelektuālas personības, kas tālāk var meklēt savu vietu ne tikai mākslas jomā. Viņi var iet arī kultūras vai tehniskajā jomā, jo viņiem ir iedotas mākslinieciskās prasmes, kas ļoti labi ies kopā,» sarunā min Inese Mētriņa. Tāpat izaicinājums esot vidusskolai vairāk piesaistīt vietējos jauniešus no Valmieras.
Jūsu ikdiena šobrīd ir Aloja – Valmiera – Aloja?
Jau esmu valmieriete. Paldies Valmieras pilsētas pašvaldībai – tā man ir piešķīrusi dienesta dzīvokli. Darba dienās dzīvoju Valmierā, bet nedēļas nogalēs braucu uz mājām, kur uzņemu dabisko enerģiju savam darbam. Esot Valmierā, es pilnīgi ziedojos darbam, kaut gan jau sāku sev to pārmest – man vajag vairāk kultūras no ārpuses, citādi es sevi izsmelšu.
Jūs gluži kā studenti strādājat līdz pašam vakaram.
Ja man ģimenes dzīve nav šeit Valmierā, tad gribi vai negribi mana dzīve ir darbs. Ja tu esi šeit un gribi, lai skola ir profesionāla, augstas kvalitātes un lai skolotāji iesaistās radošajos procesos, tad gribot negribot tie darbiņi ir jāņem klāt. Kad sāk darīt, viņi nāk klāt arvien vairāk.
Jūs amatā kā VDMV direktore esat no pērnā gada 2. maija. Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi?
Pirmais izaicinājums bija, ka nejutos pārliecināta pati par sevi – vai es šeit šajā darbā varu strādāt, tāpēc ka atnācu no mazas vides, no maza novada. Protams, es darīju to pašu darbu, bet man tā sabiedrība bija daudz pazīstamāka un es zināju, ko no tās sagaidīt. Atnākot mans pirmais izaicinājums bija iepazīt manu komandu.
DIREKTORE INESE MĒTRIŅA gluži tāpat kā audzēkņi VDMV vakaros nododas savam darbam, lai audzēkņiem nodrošinātu augstas kvalitātes izglītību un papildinātu pieejamās mācību programmas.