Kādā pavasara dienā, kad Mirdzas dzīvoklī uz palodzēm sparīgi kuplo saimnieces roku apčubinātie lauku vasaras namiņa puķu dobēm domātie stādiņi, tiekamies, lai atmiņu stāstā izstaigātu kādreiz Valmierā tik populārās ēstuves un tur satiktu cilvēkus, kas veidoja mūsu reģiona sabiedriskās ēdināšanas un viesmīlības servisa vēsturi.
Mirdza, kad un kur sākās jūsu pirmās darba gaitas?
1956. gadā vēl vecajā restorānā «Gauja», kas atradās tur, kur tagad ir Valmieras pilsētas dome. Pieteicos par mācekli. Pieņēma ar norunu, ja labi strādāšu, tad septembrī mani sūtīšot uz Rīgu skoloties. Sāku ar trauku un grīdas mazgāšanu, kartupeļu tīrīšanu un citiem virtuves darbiem. Galvenais grīdu beršanas līdzeklis tolaik bija šrubis un saimniecības ziepes, kuras ūdenī uz plīts nācās kausēt metāla vanniņā. Restorānā bija viens vienīgs ledusskapis «ZIL Moskva», toties pagrabā no ezera bija savesti sazāģēti ledus gabali, tur glabājās produkti. Uznesa no pagraba pusi govs vai pusi cūkas un teica: sadaliet! Vienīgā malšanas iekārta bija 10. numura ar roku griežamā gaļas maļamā mašīna. Par darba iemaņām esmu pateicīga restorāna šefpavārei Zinaīdai Pimenovai, kura kautķermeņu sadalīšanu pa šķirām perfekti iemācīja no A līdz Z, viņa arī ielika pamatu sapratnē par virtuves kārtību un atbildību. Manā darba mūžā, manu acu priekšā izauga Valmieras rajona patērētāju biedrību savienība, kurā ietilpa Valmieras, Rūjienas un Mazsalacas patērētāju biedrības, kurās strādāja vairāk nekā 700 darbinieku, bija tik moderni aprīkoti sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, ka pie mums pēc pieredzes brauca no malu malām. Kur tad vēl visdažādākie pavāru, konditoru un viesmīļu republikāniskie konkursi! Tos augstā līmenī bieži organizējām Valmierā. Pēdējais no tiem – jau atjaunotajā Latvijā – notika Valmieras kultūras namā, kur ar visas Latvijas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu sortimentu bija piepildītas abas zāles, skatuvi un foajē ieskaitot. Pircēji par šādu neredzētu sniegumu bija sajūsmā. Tās tad arī bija mūsu atvadas no patērētāju kooperācijas, kuru faktiski iznīcināja ar kooperācijas dūžu rokām.
MIRDZA ANSONE: «Bagātajā mūžā satikos ar tik daudziem labiem, izaugsmei un izaicinājumiem gataviem cilvēkiem, ka atmiņas par viņiem un kopā pavadīto laiku joprojām silda. Aktīvi sekoju līdzi valstī un reģionā notiekošajam un, padzirdot kādu pazīstamu uzvārdu, piedomāju: mums bija tā laime satikties!» Ārijas Romanovskas foto