Kā vijies tavs dziedātāja ceļš no paša pirmā kora līdz Imantai?
Mans pirmais koris bija masu koris. Kad iestājos Cēsu 1. vidusskolas 1. klasē, bija tāds pieredzējušu pedagogu pāris Dreimaņi, un tie, kas varēja noturēt meldiņu, pie viņiem dziedāja izlases korī, bet pārējie – masu korī. Varbūt bērnībā biju par maz dziedājis, tāpēc tā sanāca, taču 5. klasē mani no masu kora pārcēla izlases korī, un, būdams šī kora sastāvā, piedalījos otrajos skolēnu Dziesmu un deju svētkos 1967. gadā, bet nākamie skolēnu svētki bija pēc 10. klases beigšanas 1972. gadā. Abas reizes mani Cēsu kori bija medaļnieku skaitā. Kamēr studēju augstskolā, nezin kāpēc nebija laika, bet, kad 1978. gadā sāku strādāt Valmieras skaitļošanas centrā, sagadījās tā, ka vienā pasākumā trāpījos kopā ar Daumantu Gaili – tolaik tādās saiešanās kopā pasēdēja, iepidžināja, reizēm arī uzdziedāja, un Daumants Gailis man saka: – tev taču jānāk dziedāt – un informēja, ka ir tāds jauktais koris Valmiera, mēģinājums jau nākamajā dienā. Aizgāju arī, un tā man 15 gadi Valmierā, bet kopš 1994. gada esmu Imantā – drīz sanāks 30 gadi. Jāteic, ka laiks skrien šausmīgi ātri: nesen satiku Ivaru Briedi, viņš gāja uz Baltajiem bērziem, uzrunādams mani – Ojār, tu neej garām mēģinājumam! Atbildēju, ka man nav laika, bet viņš man saka: ja tu tagad nenāksi, tu vari nepaspēt!
OJĀRS BĀLIŅŠ pirms koncerta Sv. Sīmaņa baznīcā. Ārijas Romanovskas foto