Nejauši gadījās redzēt tiešām šokējošus kadrus par privatizācijas procesā badā nomērdētiem lopiņiem deviņdesmito gadu sākumā — bija jau piemirsies, ka notika arī tādas šausmas…
Man jau pašai bija pārsteigums par policijas hronikām un reketu Valmierā — arī skatītāji teikuši, ka nav varējuši iedomāties, ka Valmierā tik daudz bandītu bijis. Ir jau interesanti paskatīties tos vecos materiālus, tā ir baigā vēsture, bet vai šodien kādam tā vairs vajadzīga un interesē? Nezinu. Es jau neieliku visus nepatīkamākos kadrus, jo šobrīd tie atbildīgie cilvēki vēl dzīvi un strādā, ko tur vairs to vēsturi vētīt, bet īstenībā bija vēl graujošāk. Tā bezatbildība toreiz bija briesmīga, un tas jau nebija vienīgais kolhozs, kur tā notika.
Kas šodien ir galvenais tavā darbā?
Personīgi man galvenais ir tas, ka man šis darbs patīk, es nezinu, ko citu varētu darīt. Daudzkārt esmu domājusi, ka uz vecumdienām vajadzētu kaut ko tādu mierīgāku, kaut ko pamainīt, aizejot par sabiedrisko attiecību speciālistu, bet tas, ka katra diena ir citādāka, ka satieku jaunus cilvēkus, piedzīvoju jaunus notikumus, mani joprojām iedvesmo. Šobrīd pluss ir tas, ka man vairs nav jāveic producēšanas darbs un vairāk varu izvēlēties, ar kuriem cilvēkiem es tiekos, kuri ir interesanti un arī mani kā tādu vampīriņu emocionāli uzlādē.
Vai ciemos gaidījāt? vēl tiek veidots?
Tagad tas transformējies un saucas 100 receptes Latvijas simtgadei. Man patīk tās saimnieces un saimnieki, kas dzimtām cauri saglabājuši ēdienu receptes un latviskumu, un tādu, kas nav padevušies globalizācijai, ir diezgan daudz — mani interesē cilvēki, kuri šajā trakajā dzīvē atraduši savu enkuru, kas ir paši par sevi — tas mani uzlādē. Šobrīd top raidījums par puisi no Smiltenes puses, kurš četrus gadus ar velosipēdu ceļojis pa pasauli, pie tam viņš vēl strādājis Šanhajā, Ķīnā, Emirātos un citur. Klausoties interesanti izsekot, kā ceļojuma laikā mainījusies viņa filozofija.
Ziņu sižeta filmēšana par projektu Zaļie dzelzceļi. Žurnāliste Elīna Lapiņa un aiz kameras slēpjas Mārtiņš Balka.