1. SEPTEMBRIS ne vairs skolnieces vai studentes lomā, bet gan skolotājas profesijā. Tā šogad Monta Brīnuma iesāka savas darba gaitas Rūjienas vidusskolā. Foto no personiskā arhīva
Studiju laikā dzīvoji Valmierā. Kāpēc izvēlējies Rūjienu?
Es pati esmu no Rūjienas puses. Man tā ir ļoti tuva un mīļa. Maza pilsēta, bet savējā, tomēr pašmērķis nebija atgriezties. Tā dzīve iegriezās, ka man bija izdevība atgriezties un tieši Rūjienas vidusskolā, kurā pati mācījos.
Tu Vidzemes Augstskolā apguvi «Pārvaldību un inovācijas», bet kā galu galā izvēlējies darbu skolā?
Viss sākās ar to, ka es īsti nekad neesmu bijusi burzmas cilvēks, un man nepatīk Rīga. Tāpēc, kad domāju, ko studēt, šķita, ka studijām visticamāk vajadzētu būt Valmierā, kas ir tuvāk Rūjienai un kur nav lielās burzmas, jo pilsēta ir samērā maza un zaļa. Tad es vienkārši pēc izslēgšanas metodes apskatīju Vidzemes Augstskolā pieejamās programmas un izvēlējos «Pārvaldību un inovācijas», jo īsti nezināju, ko tajā brīdī gribu darīt. Iegriezās tā, ka arī studiju procesā orientācija bija uz sociālo politiku, kas mani šobrīd ir ļoti aizrāvusi. Viss tāpat vienmēr atgriežas pie izglītības jautājumiem. Tā arī sagadījās, ka esmu atpakaļ izglītībā, taču nevis kā skolēns, bet skolotājs.
Tavs ceļš sākās caur Iespējamo misiju?
Ceturtajā studiju gadā man radās iespēja strādāt SOS bērnu ciematā, kur mācīju angļu valodu pa vakariem individuāli, konsultāciju veidā. Sapratu, ka man kontakts ar jauniešiem un pusaudžiem veidojas ļoti labs. Tā brīvi un pozitīvi. Tas noteikti nav tāds darbs, no kā briesmīgi nogurst un kurā var ieiet rutīnā, jo katra diena pilnīgi citādāka. Es nevarēju saprast, ko darīt tālāk, kur es sevi redzu tieši politikas jomā, ko studēju. Pamanīju iespēju pieteikties Iespējamajai misijai. Pirmajā ziemas uzņemšanā es nepieteicos. Mazliet nobijos, jo arī pirmā atlases kārta, kas ir anketas aizpildīšana, prasa diezgan lielu laiku un nodošanos, sevis analizēšanu, sevis reklamēšanu. Tad es sevi tur nesaredzēju. Tā es nokavēju, bet pavasarī izsludināja otro kārtu. Domāju: Nu nē, jāpamēģina! Citādi pēc tam nožēlošu.
Beigās es izturēju visas četras atlases kārtas. Mēs bijām 11 cilvēki, kurus Iespējamā misija būtu uzņēmusi, bet maijā mums paziņoja, ka diemžēl finansējums no uzņēmumiem un atbalstītājiem netiks nodots tik daudz, lai nodrošinātu divu gadu programmu. Tāpēc šogad Iespējamā misija izlaiž iespēju skolām sūtīt jaunus skolotājus, bet viņi mūs informēja par skolām, kas ir izrādījušas interesi. Es biju izvēlējusies Vidzemes reģionu un norādījusi, ka negribu strādāt Rīgā, un man atsūtīja tikai vienu skolu – tā bija Rūjienas vidusskola. Es Iespējamajai misijai teicu: «Ai, cik žēl, jo tas būtu bijis ideāls variants!» Viņi mani iedrošināja, lai es pati sazinos ar Rūjienas vidusskolu, un tā es tur nonācu.