Vai varam teikt, ka jūsu politiķa karjera sākās tieši Valmierā?
Es par to nebiju domājis, bet vispār tas ir baigi labs jautājums! Īstenībā tā varētu teikt. Ja godīgi, – es parakstīju Tautas partijas manifestu, vēl esot Ņujorkā, augstskolā. Bet uz turieni es aizbraucu no Valmieras. Jā, tiešām Valmierā, jo tajā laikā skaitījos Vidzemes Augstskolā, tikai biju paņēmis akadēmisko gadu kā pasniedzējs, biju ticis apmaiņas programmā. Nedaudz palielīšos: es toreiz pieteicos uz divām stipendijām, manuprāt, prestižākajām, Fulbraita ASV un Humbolta Vācijā, jo negribēju ieiet rutīnā. Un dabūju abas, taču no vienas – Humbolta – atteicos.
Sanāk, ka no politologa līdz politiķim tikai mazs solītis. Protams, ja ir tāda gribēšana…
Tas ir tikpat liels solis kā no teorijas līdz praksei. Tas arī ir viens no motivējošiem elementiem. Kāpēc tu studē teoriju? Tāpēc, ka tevi interesē prakse. Man varbūt sanāca drusciņ otrādāk, bet īstenībā tas gāja roku rokā – es jau studēju Tautas frontes laikā: vispirms vēsturi, pēc tam politoloģiju. Mani īstenībā dažreiz kaitina, ka mums ir kaudze kolēģu, kuri vienmēr spriež par politiku. Bet pats taču tu neesi pamēģinājis! Pamēģini ievēlēties, tad redzēsi pats! Tas ir pavisam cits smeķis, cita garša… Jo viens ir tas, ko tu lasi grāmatā, bet cik daudziem ir iznācis to teoriju īstenot praksē?
Nopietnākie pieturas punkti Latvijas politikā jums bijuši Ārlietu un Aizsardzības ministrijā. Vai šodien noder divos ministru portfeļos iekrātā pieredze?
Noteikti noder! Gan pieredze, gan atpazīstamība, gan sakari. Interesanti, ka, Eiropas parlamentā esot, ir zināma atšķirība nosacīti starp austrumeiropiešiem un rietumeiropiešiem. Mūs, tos pirmos, bieži pārstāv bijušie ministri, varbūt pat kāds premjers, kamēr no rietumeiropiešiem ļoti daudzi Eiroparlamenta deputāti nav bijuši pat nacionālajā parlamentā, viņi ir daudz mazāk atpazīstami. Līdz ar to politiskā pieredze nosacīti jaunajām valstīm ir varbūt pat lielāka. Piemēram, no mums, Latvijas deputātiem, lielākā daļa ir bijusi valdībā vai Saeimā, tātad esam vismaz saskārušies ar līdzīgām lietām. Taču mēs nākam no mazām valstīm, un tāpēc Eiroparlamentā mazajiem ir pat grūtāk nekā Eiropas Padomē, kur kopā sanāk valstu vadītāji. Jo tur viena valsts ir viena balss.