Kā tu jūties pēc divdesmit pieciem darba gadiem Viesturskolā?
Man liekas, ka neesmu te divdesmit piecus gadus, laiks pagājis tik ļoti ātri, ka šķiet, tikai nupat esmu sācis strādāt, kādu piekto gadu varbūt. Ar katru gadu jūtos stabilāk. Visas zinības nāk caur praksi, kuras caur teoriju nevarēju augstskolā iemācīties. Katra izrāde nāk kā pārbaudījums. Pēc tam jūties kā par vienu pakāpienu augstāk ticis. Gribas, lai izrādes neatkārtojas, gribas vienmēr kaut ko jaunu izdomāt, lai pašam arī ir interesanti. Tad, kad izrāde ir uztaisīta, nākamā atkal jāsāk no nulles. Tas ir tas interesantākais.
Atgriežoties pie pašiem pirmsākumiem, jāmin, ka mēs abi esam beiguši trešo teātra klasi 1982. gadā. Mūsu klasesbiedrs, tagad jau Latvijā labi pazīstamais aktieris Ģirts Ķesteris, kas ir arī Tautas teātra «Sprīdītis» pamatlicēja un režisora Zigurda Ķestera dēls, grāmatā ««Sprīdītis» laimīgajā zemē» par tevi ir teicis: «Es Robertam no sirds pateicos kā vīrs vīram par to, ko viņš dara. Man vienmēr ir prieks uzzināt par jauno, ko ir paveicis režisors Roberts ar savu teātri un kā tiek saglabātas gadu desmitos uzkrātās garīgās vērtības un pieredze.» Kad tu ienāci Viesturskolā, kā tu juties blakus režisoram Ķesterim, nu jau kā viņa kolēģis?
Es ļoti respektēju Ķesteri, taču man nebija nekādu ierobežojumu, viņš deva man pilnīgu brīvību. Vienmēr palīdzēja ar padomu, kaut arī es to nekad neprasīju. Tomēr viņš bija uzminējis, ka es kaut ko nesaprotu, un tad deva padomu, kā labāk darīt. Tas gan nebija pārāk bieži, taču visas pamācības ir lieti noderējušas. Mums katram bija tāda atsevišķa republika, es tad skolā strādāju dažas dienas nedēļā, jo paralēli strādāju Saldus Tautas teātrī ar pieaugušajiem. Man palicis prātā, ka pirmajā izrādē, ko kopā ar Ķesteri taisījām, viņš man palīdzēja ar grimu. Viņam ļoti novatoriski un interesanti sanāca. Palīdzēja kopdarbā arī tas, ka pie viņa bērni nāca ar lielu respektu, bija liels klusums un kārtība.
Jūs tā autonomi strādājāt, nejaucāties viens otra darbā?
Es pat nezinu, kāpēc mums tik labi sadarbība izveidojās. Kad iesāku strādāt, tad režisoram Ķesterim bija iestudēta izrāde «Fantāzijas par…». Tā bija izrāde ar kvalitāti, es bieži gāju to skatīties. Mums abiem izrādēs bija vieni un tie paši skolēni — tehniskie darbinieki — skaņu un gaismu puiši.
Tu esi turpinājis Ķestera aizsākto tradīciju — tehniskos darbiniekus atrast starp skolēniem, kuriem piemīt šādas prasmes un intereses.
Citādi jau mēs nevaram, ne vienmēr viņus izdodas atrast teātra klasē, jo tiem puišiem nav tik tehnisku interešu, mēs skolā atrodam tos, kurus tas interesē.
REŽISORS. X festivāla …un es iešu un iešu! atklāšanā.