Par ko tu sapņoji savas aktīvās sporta karjeras laikā – ja pareizi atceros, tālumā lēci aiz 6 m atzīmes un simtiņu skrēji ātrāk par 12 sekundēm.
Tā bija, jo man patika tas, ko darīju. Patika treniņi un adrenalīns, ko sniedza starti sacensībās. Biju ļoti centīga, daudz darba ieguldīju treniņos. Uz katrām sacensībām gatavojos nopietni, lai uzlabotu savus personiskos rekordus. Tika izcīnītas uzvaras un godalgotas vietas dažādās sacensībās gan sprintā, gan tāllēkšanā, taču mana sportistes karjera bija Padomju Savienības laikos. Lai tiktu PSRS izlasē, jālec bija pusmetru tālāk. Labi apzinājos, ka, lai arī ātruma īpašības bija, mans augums diemžēl nav piemērots izcilam vieglatlētam, tāpēc viens no maniem mērķiem bija sasniegt sporta meistara normu (6,25m) tāllēkšanā. Sporta klasifikācija mainījās ik pa četriem gadiem, un tad, kad sasniedzu rezultātu 6,30 m, normatīvs bija paaugstināts. Pēc šodienas klasifikācijas mans mērķis būtu sasniegts.
Kad tu saprati, ka arī būsi trenere?
Mana mamma bija mediķe, viņas iespaidā interesējos par medicīnu. Sākotnēji bija doma mācīties par sporta ārsti Tartu universitātē, bet pirmajā piegājienā netiku uzņemta. Turpināju trenēties, sacensības, nometnes – tā bija ikdiena, un gada laikā manas domas mainījās par labu Fiziskās kultūras institūtam, tagadējai Sporta pedagoģijas akadēmijai.
LĪGA DZENE un sporta skolas audzēkņu izcīnītie kausi. Ārijas Romanovskas foto.