Pastāsti, lūdzu, kā iemīlēji sportu.
13 gadu vecumā es sāku nodarboties ar volejbolu, bet ar laiku sapratu, ka neesmu cilvēks komandu sportam. Tad es to pametu un vienkārši turpināju mācības vidusskolā, īpaši nesportojot. Tomēr man bija svarīgi sevi uzturēt formā, tāpēc vakaros gāju skriet. No sākuma tie bija pieci kilometri, tad desmit, tad jau pat 18 kilometri… Man ļoti patika skriet rudenī – tad koku lapas bija sakritušas zemē, un ainava izskatījās mākslinieciska. Tas bija kā kadrs no filmas. Man parasti arī austiņās skanēja mūzika, jo tas dod papildu spēku un sparu.
Kad pabeidzu vidusskolu, sapratu, ka vēlos darīt kaut ko, kas saistīts ar sportiskām aktivitātēm, tāpēc izdomāju stāties Policijas koledžā. Biju veiksmīgi nokārtojusi iestājeksāmenus, par ko priecājos, un biju domājusi specializēties īpašo uzdevumu bataljonā, kur ir jābūt tiešām ļoti labai fiziskajai sagatavotībai. Tomēr iekšēji bija nedrošība, jo tas ir darbs, kas var būt bīstams dzīvībai, arī viens no pasniedzējiem teica, ka, dodoties strādāt, tu nekad nevari zināt, vai atgriezīsies pie savas ģimenes dzīvs. Visu cieņu policistiem, tomēr es izvēlējos mācības koledžā neturpināt. Aizgāju projām pēc pieciem mēnešiem, jo sapratu, ka tas nav mans, – nejutu, ka man ir visas īpašības, lai būtu labs policists. Man vairāk patika mācību sportiskā daļa, un bija grūti mācīties par tiesiskajām lietām, jo esmu radoša persona.
SANDIJA GOTMANE. Foto no personīgā arhīva