Kā tu izdomāji piedalīties šajā programmā?
Es zināju, ka mana māsa pirms astoņiem gadiem piedalījusies tajā pašā programmā. Tolaik es īsti nezināju, ko viņa tur darīja, bet zināju, ka viņa devās uz Ameriku. Man tā likās arī lieliska iespēja paceļot. Tomēr – ko es atceros ļoti spilgti, ir tas, ka mans tētis slavēja to pieredzi, kas noderēs tālāk dzīvē. Es arī vēlējos gūt šādu pieredzi, un, aizejot mācīties uz Valmieru, jau gaidīju, ka man kāds zvanīs un jautās, vai vēlos piedalīties Southwestern Advantage vasaras programmā. Diemžēl man neviens nezvanīja, bet manām klasesbiedrenēm gan, tomēr viņas nevarēja tur piedalīties, jo programma ir domāta studentiem.
Aizejot tālāk studēt uz Rīgu, man sākās mentāli ļoti grūts posms tādēļ, ka es dzīvoju viena – tas bija ļoti liels lēciens, salīdzinot ar to, kā dzīvoju Valmierā. Protams, arī mācību slodze Kultūras akadēmijā bija daudz lielāka, un daudz laika pavadīju mācoties. Nebija tā, ka mācījos 24/7, bet ļoti tuvu tam, un jutu, ka man tas nesniedz piepildījumu. Es mācījos un mācījos, jo man bija mērķis iegūt konkrētus vērtējumus, lai es tiktu budžeta grupā, lai dabūtu stipendiju. Jā, es tiku budžetā, bet tas man neradīja piepildījumu. Likās, ka kaut kā pietrūkst. Bija arī sajūta, ka tik daudz ko apgūstu, bet nav, kur šīs zināšanas likt lietā. Tad man piezvanīja mana topošā mentore Eva no Southwestern Advantage, satikāmies uz pāris intervijām, kuru laikā es sapratu, ka man trūkst pašizaugsmes. Es kā tāds grāmatu tārpiņš tik sēdēju ieurbusies grāmatās, un viss! Tomēr gribējās, lai jau tūlīt es kļūstu par konkurētspējīgu cilvēku darba tirgū, gribējās arī, lai es kļūstu neatkarīgāka, pārrauju nabassaiti ar mājām. Tie bija galvenie iemesli, kas mani motivēja pieteikties vasaras programmai.
SANIJA JANSONE. Foto no personīgā arhīva