Bērnībā puikas grib kļūt par šoferiem, kosmonautiem, ugunsdzēsējiem… Vai uzreiz saprati — būšu dejotājs, deju skolotājs un veidotājs?
Nē, absolūti nē! Es gribēju kļūt par pavāru, tad vēl bija daiļdārzniecība, gribējās arī braukt uz kuģa jūrā. Varbūt mazāk to zvejošanu, visvairāk jau to ūdeni un jūru gribējās! No tevis nosauktajiem neviens uz mani simpātiju nemeta… Nu, šoferis jau es visu laiku esmu bijis, tas tā automātiski. Kaut gan arī traktorista tiesības man kaut kur mētājas. Jā, dejošana laikam bija tāds Dieva pirksts, jo togad, kad beidzu Siguldas vidusskolu, Konservatorijā tieši bija uzņemšana Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē uz horeogrāfiem. Tā es tur iestājos!
Bet tur vajadzēja būt kādam iepriekšējam klikšķim! Katrs taču neies stāties horeogrāfos…
Jau pirms tam biju diezgan daudz dejojis skolas laikā — Siguldā bija Tautas deju ansamblis Gundega, kādreiz ļoti spēcīgs, jaudīgs kolektīvs. Man bija labi skolotāji — Daina Štāla un Guntis Puķītis. Tas pats, kurš pašlaik ir Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, viņš kādreiz bija mans deju skolotājs. Jā… Arī tēvs un māte man dejoja, tēvs kādreiz Dancī pie Harija Sūnas, kura zelta fonds — Audēju deja, Ludzas kadriļa, Pie Daugavas — kādreiz tapis arī uz mana tēva, jo viņš toreiz dejoja Dancī kopā ar Uldi Žagatu, Imantu Magoni un Alfrēdu Spuru.
Visi tie dejā slaveni vīri.
Jā. Mans tēvs bija redzējis, kā top horeogrāfijas, kā Sūna strādā. Viņš tolaik Konservatorijā bija latviešu dejas katedras vadītājs un ļoti priecājās, ka tēvs man ieteicis stāties horeogrāfos. Man ļoti patika pašam kaut ko veidot, patika rakties cauri mūzikām. Mani nebija jāpiespiež — man patika tas, ko es darīju.
MIRKLIS ATPŪTAS. Agris Daņiļevičs piesēdis pie skulptūrām Burtnieku kultūras nama priekšā.