Maija, cik vien tevi pazīstu, tik esmu apbrīnojusi tavu enerģiju, iznesību, jauneklību un košumu, tādēļ mazliet izbrīnīja apbalvojuma nominācija – par mūža ieguldījumu, ko parasti piešķir jau cienījamos gados. Tev taču līdz tiem vēl tālu!
Ja godīgi, arī es pirmajā mirklī, padzirdot šo ziņu, tā kā samulsu, bet tad, apdomājot un atmiņās ātri visam bijušajam pārskrienot, nācās atzīt, ka ar zirgiem kopā pavadītie 50 gadi ir tomēr vērā ņemams laiks. Tā sanācis, ka zirga mugurā, veiksmīgi piedaloties sacensībās šķēršļu pārvarēšanā un iejādē, esmu jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākuma, taču uzticība zirgam ir vēl senāka, jo, kā tēvs savu meitiņu Maijiņu zirga mugurā uzsēdināja, tā arī aizsākās maza bērna mīlestība pret lielo un gudro dzīvnieku. Tētis Kocēnos bija Ļeņina vārdā nosauktā kolhoza klētnieks, tādēļ viņa rīcībā bija nodots viens no saimniecības zirgiem. Tā nu, uzņemoties rūpes par to, sākās mūsu draudzība. Tiklīdz Ļeņina kolhozā izveidoja jāšanas sporta sekciju, tā es viena no pirmajām, apņēmības un drosmes pilna, biju tur klāt. Paralēli mācībām skolā un vēlāk augst-skolā arvien bija treniņi, neskaitāmas sacensības un arī melnais darbs staļļos, bez kura neviens sevi cienošs sportists nav ne izaudzis, ne arī panākumus ieguvis. Neslēpšu: saņemt apbalvojumu bija patīkami, negaidīju dzirdēt tik daudz labu vārdu pat no cilvēkiem, kas, liekas, ikdienā tikai paskrien garām. Dzīvē visādi gājis, tādēļ dažkārt saku: ar zirgiem bieži vien ir daudz vienkāršāk nekā ar cilvēkiem.
PAR MŪŽA IEGULDĪJUMU. Latvijas Jātnieku federācijas augsto apbalvojumu saņemot, Maija Kleinberga (no labās) kopā ar savu biznesa kompanjoni Daci Stūri. Foto no personiskā arhīva