Cik vienkārši vai sarežģīti tev šajos laikos bija nokļūt sacensību vietā Itālijā?
Nekādu problēmu! Nekādas kontroles, nekā. Vienkārši uztaisījām Covid-19 sertifikātus, to Eiropas ceļošanas formu…
Ar kādu vakcīnu tu vakcinējies?
AstraZeneca. Jā, roka pasāpēja, taču es jau nākamajā dienā nobraucu sacensības. Tajā ziņā es domāju, Eiropa ir daudz tolerantāka. Otra lieta – itāļi mēģina saglabāt ierasto dzīves veidu. Tirgi notiek, kafiju dzer, vīnu dzer vakaros… Taču tāpat ievēro noteikumus, ja vajag, lieto arī maskas. Dzīve ir mierīga un forša.
Tu aizbrauc Iron Byke starta vietā. Kādi pirmie iespaidi?
Nekādu pārsteigumu. Es zināju metrus, zināju to reģionu, tehniski biju gatavs. Nosacīti. Es gadu nebiju bijis kalnos, un droši vien tas uzsita asini. Sāku skriet ātrajiem un lielajiem līdzi un tīri savas kļūdas pēc riktīgi pārgriezu riepu. Dabūju skriet piecus kilometrus kājām.
Tas bija prologā?
Jā. Un varbūt pirmās divas dienas mocījos ar davnhiliem (latv. nobraucieniem), jo nebija ilgi braukts, tāds kā stress, kamēr iegāja ritmā. Pirmajā dienā divreiz nokritu. Bet es biju tam nobriedis, zināju, kas mani gaida.
TĀ PRĀTĪGI LEJUP. Jānis Iron Byke trasē Itālijas Alpos. Foto no Jāņa privātā arhīva