Jo tās allaž – varbūt ar minimāliem izņēmumiem – bijušas Vīru lietas. No mūsu novada laikam pazīstamākais šajā ampluā ir Burtnieku puika EMĪLS OZERINSKIS. Slaids gaišmatis ar pamatīgu uz ziemu atlaistu bārdu, kurš pēc pāris dienām spers pirmos soļus… ceturtajā gadu desmitā. Savu reizi arī skarbāk vērtēts kā pārāk mājiniecisks futbola mača komentētājs dzīvajā no Valmieras olimpiskā centra mākslīgā seguma laukuma, Emīls ne tikai runā kadrā par notiekošo laukumā, bet arī tīri sakarīgi raksta par sporta spēlēm Latvijā un pasaulē, manuprāt, jaudīgākajā Latvijas interneta sporta portālā sportacentrs.com. Par basketbolu un vēl šo to. Visu noskaidrosim!
Tu pats man atzinies, ka jau četru gadu vecumā, vēl pozīcijā pagalde skatoties kādu TV sporta reportāžu, esot teicis – es gribu būt Kreipāns… Tādu mērķtiecību tik jaunos gados var tikai apskaust.
Vai tā ir bijis vai nav manos četros gados, es nekad neuzzināšu. Jo tā ir lieta, ko mana ome, lai viņai vieglas smiltis, kādreiz esot teikusi. Pēdējos gados šāda ziņa līdz manām ausīm pa dažādiem ceļiem atnākusi. Bet tas, ka man vienmēr, kopš sevi atceros, ir interesējis sports, noteikti ir fakts. Maziņš būdams, jebko, ko toreiz Latvijas TV vai igauņu kanālos, kurus mūsu mājā ķēra, rādīja par sportu, es, protams, skatījos. Un aizkadrā tur lielākoties Anatolija Kreipāna balss arī skanēja. Tāpēc tā noteikti ir lieta, kas mani jau bērnībā interesēja, bet tas, ka es līdz tam nonākšu…
INTERVIJĀ. Emīls Ozerinskis šovasar Jāņa Daliņa stadionā sarunā ar Prezidenta balvas uzvarētāju Dovili Kiltiju. Foto no Lietuvas Vieglatlētikas federācijas arhīva