Sākam ar aktuālāko! Kāpēc, tavuprāt, Latvijas vīru basketbola izlase tomēr netika uz Parīzes olimpisko turnīru?
Oho! Es paskatījos spēli nupat olimpiādē, kur brazīļi spēlēja ar Franciju un ilgi frančus mocīja. Pirmkārt, manuprāt, Rīgā tā bija psiholoģija. Pēc Pasaules kausa tā sajūta Latvijā bija tāda: mums tikai jānoorganizē kvalifikācija, un mēs, pat īsti nespēlējot, jau esam olimpiādē. Manuprāt, uz kvalifikāciju brauc pilnīgi normālas komandas un visas grib tikt uz olimpiādi. Un tas, kā vienmēr, nostrādāja… Jo uz Pasaules kausu mēs tomēr aizbraucām tādi, kur nebija ne Porziņģis, ne Strēlnieks, ne Lomažs, neviens no mūsu izlases tur neko negaidīja, necerēja, ka tur vispār kaut kas sanāks… Tur mūsējie sāka spēlēt, viss aizgāja un izskatījās baigi skaisti. Un tagad mēs atkal iekāpām ar vienu kāju tajā grāvī atpakaļ, nu, mēs nekad nevaram domāt, ka esam par kādu stiprāki un esam pelnījuši uzvaru!
Tagad tie, kuru, iespējams, nepamatotās cerības tomēr nepiepildījās, meklē utis olimpiskās kvalifikācijas turnīra tāmē, dažs atļaujas pat vainot Luku Banki. Tam ir kāda jēga?
Nē, tam nav jēgas. Tā ir nākamā lieta, kas man nepatīk. Vai nu mēs esam tik ļoti nelaimīgi savās dzīvēs, ka tad, kad zaudējam, mēs nemākam just līdzi. Mēs priecājamies tad, kad uzvar, bet, kad zaudē, tad līdz pēdējam nomētājam visus tos… Mans draugs, kurš manā vietā aizbrauca uz Latvijas pēdējo maču pret Brazīliju Rīgā, stāstīja – kad pēc mača gājis pa kāpnēm lejā, tur visi spļaudījušies – par Banki, par to un par šito… Bet pirms gada viņš mums bija nacionālais varonis! Tas ir ļoti negodīgi, un jautājums – kas ar mums pašiem dzīvē notiek?
ROBERTS ZEILE. Foto no Roberta privātā arhīva