Bezatlikumu ražošana nav utopisks mērķis ražot bez jebkādiem atkritumiem, jo, lai vai ko ražosi un cik optimizēti būs procesi, nekad visi resursi netiks izmantoti par 100 procentiem. Tāpēc to var skatīt kā pieeju maksimāli izmantot visas izejvielas, lai novērstu atkritumu rašanos, bet radušos pārpalikumus jeb blakusproduktus pārvērst jaunos resursos. Klimata un enerģētikas ministrijas un Zemkopības ministrijas skaidrojumos un normatīvajos aktos šis jēdziens visbiežāk tiek integrēts aprites ekonomikas un atkritumu apsaimniekošanas plānu kontekstā. Ministriju vadlīnijās tiek uzsvērts, ka bezatlikumu procesā pamatprodukta ražošanas pārpalikumi netiek klasificēti kā atkritumi, bet gan kā vērtīgi blakusprodukti. Klimata un enerģētikas ministrijas pārraudzītajos projektos, piemēram,
LIFE Waste to Resources,
tiek uzsvērts princips: «Kas vienam atkritumi, citam – resursi». Un, ja uzņēmums pats nevar izmantot ražošanas atlikumus, kas rodas, bet kāds cits uzņēmums tos izmanto savā ražošanā – tā ir industriālā simbioze. Par industriālo simbiozi un piemēriem Vidzemē tiekamies sarunā ar EVIJU PUDĀNI, izpilddirektori uzņēmumā «Cleantech Latvia»,
VANDU ROGOVSKU, industriālās simbiozes projektu vadītāju, un NATĀLIJU CUDEČKU-PURIŅU, Latvijas Universitātes profesori un industriālās simbiozes eksperti.
APMĀCĪBĀS TIEK RUNĀTS par to, kā ražošanas atlikumus ir iespējams pārvērst par resursiem. Foto no «Cleantech Latvia» arhīva
Kas ir industriālā simbioze?
Natālija: Tā ir uzņēmumu resursu plūsmu izvērtēšana, identificējot liekos resursus, piemēram, ražošanas atlikumus. Tos var izmest atkritumos un vēl samaksāt par to naudu vai arī atrast sadarbības partneri, kuram šie atlikumi var kļūt par resursu. Liekos resursus var arī pārdot, gūstot papildu peļņu. Tas ļauj optimizēt primāro resursu patēriņu, samazināt atkritumu apjomu, kas nonāk pārstrādei vai apglabāšanai, kā arī mazināt izmaksas.
Evija: Lielākais izaicinājums, ar ko sastopas industriālā simbioze, ir uzņēmumu nevēlēšanās dalīties ar resursiem. Uzņēmumi nav gatavi savā darbībā iesaistīt vēl kādu posmu un uzticēties vēl kādam sadarbības partnerim. Tomēr tas ir raksturīgi ne tikai Latvijai. To ir atzīmējuši arī mūsu sadarbības partneri Zviedrijā, Somijā un Dānijā. Kamēr nav savstarpējas uzticēšanās, nav arī sadarbības.
Kas ir tie resursi, kas uzņēmumiem paliek pāri pēc ražošanas un ko var pārdot vai atdot kādam citam? Tas ir ūdens, enerģija, kādi materiāli?
Evija: Visi iepriekš minētie. Viens no pamatresursiem, kas ir nepieciešams gandrīz visos uzņēmumos, ir ūdens. Piemēram, pārtikas ražošanā ir jānomazgā dārzeņi. Nomazgāji dārzeņus, bet kur palika izmantotais ūdens? Lielai daļai uzņēmumu tas nonāk notekūdeņos, iziet attīrīšanas procesu, un tam tiek patērēts daudz enerģijas. Dārzeņi ir jānomizo, bet ko darīt ar mizām? Tās var nonākt atkritumos, tikt izmantotas insektu barošanai, biogāzes ražošanai un enerģijas ieguvei. Ražojot biezpienu, var domāt, vai no piena sūkalām iespējams izveidot kādu produktu vai arī tās var izmantot lopu barošanai. Ir jādomā par to, lai visi resursi maksimāli saglabātu un atdotu savu vērtību.
Kā uzņēmumi var viens otru atrast, lai veidotu sadarbību?
Evija: Mēs esam sākuši veidot platformu, kurā uzņēmēji var satikties, mājaslapu sinergia.lv. Tajā ir sadaļa «Resursu tirgus», kur uzņēmēji var pieteikt savus resursus. Šobrīd piedāvājumā ir cauruļu un tērauda cauruļu atgriezumi, pulverkrāsas atlikumi, akmensvates atgriezumi un stikla strūklas abrazīvs. Savukārt viens uzņēmums meklē koksnes šķiedru. Mēs tikai priecātos, ja uzņēmēji tur piedāvātu savus resursus un palīdzētu attīstīt resursu tirgu.
Tāpat mēs no savas puses piedāvājam uzņēmējiem palīdzēt identificēt nepieciešamos apjomus, veikt kartēšanu un apkopot datus par to, cik un kādi resursi ir pieejami. Tas ļauj saprast, vai to turpmākai izmantošanai ir ekonomisks potenciāls.
Vanda: Resursu tirgū metālapstrādes uzņēmumi var piedāvāt dažādus metāla atgriezumus, pārtikas ražošanas uzņēmumi var piedāvāt pārtikas atlikumus. Koksnes pārstrādes uzņēmumi var piedāvāt ēveļskaidas, zāģskaidas, šķeldu, mizas un citus atlikumus. To, kas uzņēmumam ir palicis pāri un ko kāds cits var izmantot, arī var piedāvāt. Droši var publicēt arī sludinājumu par to, ka tiek meklēti konkrēti resursi. Tas citiem uzņēmumiem ļauj saprast, kas šobrīd ir pieprasīts. Mēs varam uzturēt platformu, bet uzņēmējiem pašiem ir jāveido pieprasījums un piedāvājums.
Ir kādi Valmieras vai Vidzemes uzņēmumi, kas jau īsteno industriālo simbiozi?
Evija: Projekta ietvaros mēs Vidzemē nokartējām vairāk nekā 50 uzņēmumus, 20 uzņēmumi arī iedeva mums precīzus datus par to, kas ir šo uzņēmumu ražošanas atlikumi, kādos apjomos tie ir, izrādīja arī ražotnes, lai varētu gūt precīzāku ieskatu. Viens no tiem bija «VALPRO» – mēs viņus detalizēti nointervējām, mums parādīja visus procesus, arī to, kā pēdējā laikā ir izdevies optimizēt uzņēmuma procesus, lai radītu pēc iespējas mazāk atlikumu. Mums tika izveidots industriālās simbiozes akcelerators, kurā uzņēmumi kopā ar ekspertiem izstrādā risinājumus saviem ražošanas atlikumiem. Šobrīd seši uzņēmumi no Vidzemes piedalās akceleratora programmā.
Vanda: Viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas piedalījās akceleratorā, bija «Valmiermuižas alus», kas uzsāka darbu pie sava ražošanas atlikuma – drabiņām. Tika izvirzīta ideja – izmantot drabiņas kā substrātu ēdamo sēņu audzēšanai. Laboratorijas testos tika izvērtēta dažādu sēņu sugu augšana uz drabiņām, meklējot tehniski un ekonomiski pamatotu risinājumu. Rezultāti parādīja, ka drabiņas ir piemērots substrāts, īpaši, ja tās papildina ar salmiem un ģipsi. Vislabākos rezultātus uzrādīja karaliskā austersēne. Bija arī doma veidot augu pienu no drabiņām, varētu radīt vēl kādus produktus cilvēku patēriņam, bet lielākais izaicinājums ir tāds, ka cilvēka organisms nespēj sašķelt drabiņās esošās olbaltumvielas.
Uzņēmumam AS «Valmieras stikla šķiedra» ražošanas procesā veidojas notekūdeņu attīrīšanas dūņas, kas satur cinka un alumīnija savienojumus, un viņi meklē risinājumus, kā no notekūdeņu nogulsnēm atgūt vērtīgus metālu savienojumus un izmantot tos atkārtoti ražošanas procesos. Projekts šobrīd atrodas agrīnā attīstības stadijā, un tā galvenais uzdevums ir identificēt piemērotākās tehnoloģiskās pieejas metālu savienojumu atgūšanai no notekūdeņu dūņām.
Evija: «Valmieras stikla šķiedra» jau ikdienā domā par to, kā pēc iespējas vairāk ražošanas atlikumus var izmantot atkal vai atgriezt atpakaļ ražošanas ciklā. Piemēram, brāķētās, tīrās stikla šķiedras tiek pārkausētas vēlreiz.
Jāsaka, ka gan «Valmieras piens», gan «Smiltenes piens» sastapās ar izaicinājumu, ka biezpiena un fermentēto piena produktu ražošanas procesā rodas ievērojams daudzums skābpiena suliņu, un vēlas atrast ilgtspējīgu un ekonomiski pamatotu veidu, kā šo resursu izmantot efektīvāk. Abi uzņēmumi kopā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti uzsāka pētījumu par skābpiena suliņu izmantošanu vienšūnas olbaltumvielu ražošanā. Risinājuma pamatā ir biotehnoloģisks process, kurā skābpiena suliņas tiek izmantotas kā substrāts īpaši atlasītu mikroorganismu audzēšanai. Fermentācijas procesā rodas augstas pievienotās vērtības biomasa, kuru nākotnē iespējams izmantot pārtikas vai dzīvnieku barības nozarē.
Kāda ir pašvaldības loma industriālās simbiozes procesā?
Natālija: Pašvaldībām ir būtiska loma, jo tās ir vistuvāk gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem konkrētajā teritorijā. Ideālā pasaulē pašvaldībai būtu jābūt skaidram redzējumam par to, kas notiek tās teritorijā, kādi resursi tajā ienāk, kas tiek eksportēts un importēts, kā arī no kādiem resursiem esam visvairāk atkarīgi. Ļoti nozīmīga ir arī vietējā noturība. Ja notiek kāda ārkārtas vai krīzes situācija, jādomā, ko varam darīt, lai ražošana neapstātos. Vai visas nepieciešamās izejvielas ir pieejamas uz vietas? Vai iespējams palielināt vietējo izejvielu īpatsvaru? Bieži vien to var panākt, apzinot resursu plūsmas.
Labā prakse, ko no ārvalstīm pārņemam Latvijā, paredz, ka pašvaldība kļūst par industriālās simbiozes veicinātāju. Piemēram, tiek piesaistīts speciālists, kurš ar šo jautājumu nodarbojas konkrētajā pašvaldībā, organizē tīklošanās pasākumus uzņēmējiem un apzina viņu vajadzības. Tajā pašā laikā ir svarīgi kopā pulcēt uzņēmumu ilgtspējas speciālistus, vides un tehniskos darbiniekus, kuri ikdienā saskaras ar dažādiem izaicinājumiem. Tas ļauj viņiem dalīties pieredzē un meklēt atbildes uz kopīgiem jautājumiem. Tāpēc pašvaldībai būtu jāuztur ciešs kontakts ar tās teritorijā esošajiem uzņēmumiem, jo tas palīdzētu attīstīt industriālo simbiozi.
Evija: Ir svarīgi veidot sadarbību, dažādos semināros esam redzējuši, ka atnāk uzņēmēji, bet savā starpā viņi nesarunājas. Svarīga ir arī datu analīze un apkopošana, piemēram, dati par resursu plūsmām, atlikumiem, lieko siltumu vai enerģiju pilsētā. Tas, ko esam redzējuši – industriālās simbiozes attīstīšana uzņēmumos veicina arī pašu uzņēmumu attīstību un jaunu darba vietu izveidi.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi – klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007