Tieši tajā brīdī Eiropas mēroga militārais konflikts pārvērtās par Pirmo pasaules karu, kurā mira vairāk nekā 20 miljoni karavīru un civiliedzīvotāju. (Formāli par tā sākumu gan uzskata 28. jūliju, kad Austroungārija pieteica karu Serbijai par sava troņmantnieka nogalināšanu serbu teroristu atentātā.) Šī traģēdija kardināli noteica pilnīgi visu XX gadsimta vēsturi. Pat daudz briesmīgākais Otrais pasaules karš bija tikai sava priekšteča turpinājums. Ungārijas politiku – un tā premjera panākumus – joprojām ietekmē toreizējo uzvarētāju uzspiestais 1921. gada Trianonas līgums, kas gandrīz trešdaļu no ungāru tautas padarīja par kaimiņvalstu pavalstniekiem.
Cita starpā, tikai šis karš – tajā novājinātai Krievijai sabrūkot boļševiku apvērsumā un Vācijai ciešot sakāvi – ļāva Latvijai (tāpat arī Igaunijai, Lietuvai, Somijai, Polijai) izcīnīt neatkarību. Tāpēc mēs varam justies kā – un esam! – Pirmā pasaules kara uzvarētāji. Pat neraugoties uz to, ka grandiozā vēsturiskā kataklizma – protams, izņemot strēlnieku cīņas! – mūsu sabiedrībai ir maz zināma un varbūt pat šķiet «nesvarīga». Savukārt rietumvalstīs senā kara mācības cītīgi tiek no jauna vētītas un atgādinātas – jau kopš tā simtgades «jubilejas».