Varbūt biju pārāk pareizs savos skolas gados, taču Zaļo zemi tiešām izlasīju, tāpat bez jebkādām blaknēm priecājos par Andreja Upīša uzrakstītajiem Sūnu ciema zēniem, galu galā laikam jau tieši no šī darba mūsu ikdienā ienācis tāds vispārzināms apzīmējums kā Laimes lācis… Vienkārši latviešiem saprotama alegorija, kur pat ar mikroskopa palīdzību nevienam neizdosies pievilkt klāt kādu politisku nokrāsu.
Taču nu kādu laiciņu Latvijā latviešu literatūras klasiķis Andrejs Upīts savā zemē, kura mums divos gadalaikos joprojām arī zaļa, ir persona non grata.