Viegli aizmirst to, ko pats neesi redzējis, un mūsu vidū ir vairs ļoti maz to, kuri piedzīvojuši Otro pasaules karu. Laiks apsedzis kara postažu, un kā ar ceļa rulli visam pārbraucis padomju laiks. Tomēr viss, kam šodien pasaulē ir necilvēka seja, ir tāds pats kā mūsu tautas briesmīgākajās atmiņās, ļaunumam ir tas pats vieplis.
Valmierietes Jautrītes Putniņas memuāros «Saules mūzika» aprakstītais kara laiks Valmierā uz šodien pasaulē notiekošās karadarbības fona kļūst izprotams un gara acīm labāk saskatāms, atklājot miera un dzīvības trauslumu kā toreiz, tā mūsdienās.
***
Valmierā ienāk krievi
Pie Daugavpils esot sapulcējušies krievi, it kā jau pārnākuši pāri robežai. Tad viņi parādījās arī Valmierā. Skolā jau tika atcelta rīta lūgšana. Reliģija esot opijs darbaļaudīm. Kas ir opijs, neviens nezināja. (..) Skolā citi priekšnieki. (..) Tika organizēts pionieru pulciņš. Stundu sarakstā vairs nav latīņu un angļu valodas. Tagad jāmācās krievu alfabēts. (..) Nav vairs savas himnas. Visur sarkanā krāsa. Es mācījos Rahmaņinovu, tas bija mans vismīļākais komponists. Krievi to aizliedza, viņš esot aizbēdzis uz Ameriku un tur nesmuki izteicies par komunistiem. Drīkstēja spēlēt Mendelsonu. (..)
SABOMBARDĒTAIS VALMIERAS CENTRS. Tagad tur ir Valleta, bet brīnumainā kārtā saglabājusies baltā divstāvu ēka – kādreizējā slimnīca, tagad Valmieras veselības centrs. Foto no Aivara Leiša personīgā arhīva