Ingemāram Vekterim fotogrāfija ir līdzās kopš bērnības Valmierā. Sākumā tā bija opja dāvināta kamera un gaidīšana līdz pirmajām gatavajām bildēm. Šodien – dabas ainavas, starptautiski novērtēti darbi un iecere savienot fotogrāfiju ar deju un mūziku. Taču aiz katra attēla joprojām ir personisks stāsts: vieta, cilvēki un sajūta, kas piedzīvota, nospiežot slēdzi.
Kad sākās tava aizraušanās ar fotografēšanu?
Fotografēt sāku sešu gadu vecumā. Mans Valmieras opis bija pilsētā pazīstams fotogrāfs, un viņš man uzdāvināja platfilmas fotokameru. Tad tapa pirmās fotogrāfijas un pamazām sāku saprast, kas īsti ir šis foto fenomens. Vēlāk pats arī attīstīju filmiņas un kopēju bildes. Neatceros vienu pirmo kadru. Vairāk atceros fotogrāfijas maģiju. Filmu laikā no brīža, kad nostrādāja slēdzis, līdz gatavai bildei bija jāpagaida. Tu biji ieraudzījis mirkli un mēģinājis to saglabāt, bet rezultātu vēl nezināji. Un tad pienāca brīdis, kad fotogrāfija bija tavā priekšā. Tā bija īpaša sajūta.
Godalgotais darbs konkursā «International Photography Awards».