Kad vēl pērkons, kuram vienīgajam atļauts mūsu debesīs brīvi rībināt, ir beidzot druvām, pļavām atnesis ļoti gaidīto lietu, atdzimst cerība, ka arī laukos vēl pietiekami laba raža var ienākties. Ikdienā par daudz ko ņurdam (galvenokārt par valdību), bet jau tas vien, ka varam arvien krāšņākus svētkus sagādāt, ir pamatīgs apliecinājums, ka savā Dievzemītē dzīvojam tomēr pietiekami labi. Vienmēr jau var gribēt ko vairāk (sevišķi, ja kaimiņiem jau ir), pat gardāk. Bet pārticības mēraukla taču ir, ka neviens nevar apēst vairāk, nekā vēderā lien. Arī alu svētkos vairāk, nekā katram ir ierasts mērs, iedzert nevar un (galvenais) nedrīkst, lai vecais brālis, vēderā klunkšķēdams, netraucētu dziesmas līdzi dziedāt un dāmas dancināt.
Šovasar ne valdība, ne “dunduri” netraucē
Burtu izmērs