Nupat oficiāli pasolīts, ka turpmākais darba cēliens varētu paiet Pāvila Rozīša ielā 7. Nedomāju, ka šī būtu tā problēma, kas par varītēm risināma uz karstām pēdām. Vēl vairāk – vai šī vispār ir vērā ņemama problēma. Par laimi vai nelaimi, taču esmu bijis čakls lasītājs – vispirms tie bija Andreja Upīša Sūnu ciema zēni, Zaļā zeme un arī Plaisa mākoņos. Ap to pašu laiku arī Pāvila Rozīša Ceplis, un krietni vēlāk tie bija arī Valmieras puikas. Izcili ir visi šie darbi!
Ne man spriest, kāpēc Valmierā līdz šim nav bijis Pāvila Rozīša ielas, pelnījis to Valmieras puiku autors pārpārēm. Taču es ļoti augstu vērtēju arī Andreja Upīša devumu latviešu literatūrā, kas nebūt neaprobežojas ar trīs klasikas piemēriem. Starp citu, viņam 1920. gadā ticis piespriests nāves sods, no tā rakstnieku paglābuši pazīstami kultūras cilvēki. Kā viņnedēļ uzzināju no Siguldas operas svētku krusttēva Daiņa Kalna, 1940. gadā Andrejs Upīts jau posies vilcienam uz Sibīriju un, kā jau kaislīgs pīpmanis, vācis līdzi pīpjus ilgākam laikam. Bet liktenis, kā zināms, viņam piespēlēja pavisam citu vilcienu un pavisam uz citu vietu…