Agrāk tas šķita raksturīgs vien lielveikalu reklāmām un «līgo tematikai veltītām» umpapā ziņģēm.
Naivi cerēju, ka «sapasīgais» barbarisms tā arī paliks šajā komerciālajā aplociņā. Kaut reiz, senākos laikos (pirms Ināras Mūrnieces modrās acs), gan patrāpījās saņemt tādu sveicienu pat no Saeimas preses dienesta. Cilvēkam, kurš ar latviešu valodu sev pelna dienišķo maizi, katrs vēlējums līgot «l#stīgi»* bija un ir kā… Kāds gan tur «kā» – visīstākais dūriens sirdī.
It kā man nepietiktu ar bažām, ka arī mūsu arodu – gluži kā ārzemju filmu un multeņu ierunātājus – darba devēji peļņas kārē drīz aizstās ar mākslīgo intelektu. Tas nekas, ka datorprogramma joprojām «stostās» – jēgu nesaprotot, runā vai raksta muļķības. Galvenais, neprasa ne honorāru, ne atvaļinājumu…