Lietu apkārt tik daudz, ka skats apjūk raibumā, bet patiesā laime, kas tepat blakus, tā reizēm jau šķiet tik ierasta, pierasta, ikdienišķa, jo vienmēr rokas stiepiena attālumā, vienmēr kaut ko griboša, skrienoša, prasoša, gaidoša…
«Gribu veikalu, suni, kaķi, rotaļu laukumu, braukt, ēst, arī filmu un dzert,» saka bērns, kurš gulēt negrib. Istabā soļu dipoņa, smiekli, bet tumsa aiz loga. Tad viņi vēl pasaku grib, dziesmiņu, bučas un zināt, kas sapnītī atnāks… Mamma arī beidzot tiek pie runāšanas un, snaudam vilinot, saka, ka acis jāaiztaisa, lai ciemiņš var nākt…