Uz interviju redakcijā Ilona atnāk pašas austā sarafānā, ar pašas austu somu plecā un ar mobilo tālruni rokā, kurā redzamas neskaitāmas viņas pēdējos gados apgūtās prasmes.
Ne katram lemta rokdarbnieka pacietība, precizitāte, krāsu, stila un skaistuma izjūta, ne katrs arī spēj to iemācīties. No kurienes tā visa tik daudz ir Ilonā?
Ne reizi vien esmu par to domājusi un saprotu, ka tas man bagāti ir nācis mantojumā no manas mammas mammas Marijas, kura kā jau kārtīga Latgales sieva un kuplas ģimenes māte bija dzīves gudra un prata vai itin visu. Ome arī – auda, tamborēja, adīja, šuva. Mana bērnība tā arī pagāja – zem Marijas stellēm. Man tolaik rokdarbi nepatika. Vecmāmiņas radošie gēni bija tikuši arī manai māsīcai, kura visai agri sāka zīmēt, gleznot, adīt. Žēl, ka viņas vairs nav, būtu interesanti redzēt, kā viņa iekrāsotu šo pasauli.
ILONA SIKTARE – SARAFĀNĀ: «Man patīk darināt apģērbus! Esmu jau tikusi pie trim tautiskiem brunčiem sev un mazmeitai svētku brīžiem un vairākiem tērpiem ikdienai.» Ārijas Romanovskas foto