Atšķirībā no Daugavas un citām upēm, kuras plūst pa dolomīta plāksnēm vai oļainām gultnēm, Gaujai mūspusē ir tik smilšaini krasti, kuru izskalošanai, pat atbīdīšanai vajag vien pamatīgu palu straumi. Vēsturiskās kartes un vēl tagad Valmierā redzamās atteku ieplakas ir izteiksmīgi liecinieki, ka «mūsu pilsētas galvenā iela» cauri gadsimtiem daudzviet ir virzījusies pat citur. Ir gan arī secināts, ka pamatīgākus gultnes pārvirzīšanas darbus (vai nedarbus) Gauja izdara ne biežāk kā reizi simt gados, pārējā laikā valmieriešus vien nedaudz pabrīdinot vai pabaidot. Tā daži nu pensionētie valmierieši vēl atceras 1956. gada pavasari, kad Gaujai gandrīz vai izdevās atmest līkumošanu pilsētai pa vidu un plūdumu pamatīgi saīsināt.
PIE KAZU KRĀCĒM. Gaujas krastu stiprināšanai un straumes novirzīšanai pagājušā gadsimta 20. gados te tika vesti un saguldīti pamatīgi akmeņu krāvumi. Foto no interneta vietnes «Zudusī Latvija»