Sarunas laikā kļuvu par liecinieci, kā nezināmajā devās mazā Saulīte un pie māmiņas Londas palika vien augumā lielākais puisis – brūnais Lauvēns – un trīs musketieri melnos kažociņos. Pēc pāris dienām Barba atsūtīja ziņu, ka suņukiem atradušies ļoti labi saimnieki un viņi visi dzīvos mājās ar plašu teritoriju, kur varēs pēc sirds patikas izskraidīties.
Ideāla māmiņa
Mazajai takšu meitenītei Londiņai (itāļu valodā londa nozīmējot vilnis) šie ir pirmie kucēni un pirmās atvadas. Protams, cilvēkiem paliek noslēpumā, ko suņu māmiņa jūt, kad cits aiz cita mazulīši viņu pamet. Saka gan, ka dzīvnieki pat labāk jūtot brīdi, kad bērni jānošķir. Arī Londiņa, kustīgo pulciņu audzinot, nu jau bija piekususi – pēdējā laikā padzīvojās ar viņiem, sargāja, bet, ja kāds par daudz uzmācās, gribēdams vēl tikt pie pupa, uzrūca, neļāvās, un mazie to saprata, vien pa reizei kāds pieglaudās. Tomēr, kad jaunie saimnieki Saulīti nesa uz mašīnu, māmiņa pagalma vidū viņu pavadīja ar skumju skatienu…
Saimniecei Barbai Londa ir pirmais sunītis. Ilgi nav gribējuši nevienu ņemt, bet meita Emīlija ļoti vēlējusies. Barba stāsta: «Radiem bija taksītis, un ar Emīliju norunājām – kad piedzims kucēni, vienu meitenīti paņemsim. Tad nu nebija kur atkāpties. Londiņa metienā starp diviem puišiem bija vienīgā meitenīte.»
BARBA VILIMA ar Londas kucēnu Lauvēnu. Foto no personiskā arhīva