Jau no bērnības, visas dzīves garumā, man augot, blakus vienmēr ir bijuši suņi. Parasti liela auguma šķirņu pārstāvji, kā Kaukāza aitu suns, vācu aitu suņi, leonbergers, rotveilers un, protams, arī dažādi jauktenīši. Šis, manuprāt, atbild uz to, kādēļ man pašai ir divi suņi. Esmu izteikts suņu cilvēks, taču dzīvnieki man ir tik ļoti tuvi sirdij, ka dzīves laikā man bijuši arī dažādi citi dzīvnieciņi, kā papagailis Gustiņš, jūrascūciņas Dafne un Fiška un, protams, arī kaķi.
Par savu suni sapņoju, jau kopš sevi vispār atceros, taču diezgan klasiski, ka vecākiem vienmēr ir šaubas par to, ka bērns izvedīs sunīti pastaigās, pabaros un vispār turpinās rūpēties par viņu. Lai kā arī centos pārliecināt, pie sava pirmā mīluļa tiku 18 gadu vecumā, kad uzsāku kopdzīvi ar savu draugu Māri. Protams, arī viņš ir dzīvnieku mīlis, tādēļ šis lēmums nāca viegli. Grūtības sākās, kad bija jāvienojas par to, kādu sunīti iegādāsimies. Viņš ir izteikts «lūdzošo actiņu» suņu mīlis jeb jauko, čirkaino, mīlīgo suņu fans. Savukārt man patīk lielo šķirņu suņi, kas neizskatās tik mīlīgi, kas citiem rada varbūt pat tādu bailīgu pirmo iespaidu, kā dobermaņi, dogi, pitbuli. Taču es tik ļoti vēlējos sunīti, ka piekāpos gandrīz it visam.
PEPA UN ELZA. Pepai 3 mēneši. Innas Grinn foto