Taču izrādās, ka ALVIS BULS, kurš te saimnieko, prot un dara vēl daudzas citas lietas. Starp citu, arī dzied Rencēnos ansamblī, pats izgatavojis kokli, prot daudzus saldus un sāļus gardumus virtuvē pagatavot. Bet – visu pēc kārtas.
Pastāsti par sevi!
Man ir 35 gadi, esmu no Rencēniem. Tur piedzimu, uzaugu, pabeidzu pamatskolu. Sākumā dzīvojām Bajāros, līdz skolai kādus piecus kilometrus abiem ar dvīņu brāli Salvi nācās iet kājām. Pabeidzu Rūjienas arodģimnāziju Virķēnos, pēc profesijas esmu būvgaldnieks – namdaris. No skolas toreiz aizbraucu praksē uz Norvēģiju, mūs dažus labākos izvēlējās, tur vēl papildus apguvu namdara profesijai vajadzīgo. Pēc tam sāku Latvijā strādāt celtniecībā, tad tieši bija tie treknie gadi, kad visi, kam vien ienāca prātā, kļuva par celtniekiem, būvfirmas cepa augšā citu pēc citas… Vienā tādā uzņēmumā biju brigadieris, man ar viņiem visiem bija jātiek galā. Tad sapratu, ka tas nav priekš manis, ka būvniecība galīgi nav mans aicinājums, ka gribu saimniekot pa laukiem.
Kā nonāci Briedupēs?
Pirms gadiem desmit te, mana drauga vecāku īpašumā, ierados atjaunot šo kūti, kurā tagad runājamies. Nomainījām jumtu, nostiprinājām visas sienas. Sākumā te domāja likt iekšā kokzāģētavu, bet vēlāk piedāvāja man – vai es te negribot kaut ko mēģināt darīt? Sāku funktierēt.
JANVĀRIS – JĒRU LAIKS. Alvis Buls aitu kūtī ar trīs dienas veciem jēriem padusē. Kā pats atzīst, janvāris, februāris un marts esot laiks, kad aitām dzimst jēri, tāpēc jārēķinās, ka lielākoties viņam jābūt uz vietas Briedupēs.