«Teātrī esmu no 20 gadu vecuma. Un ļoti lielu paldies gribu teikt Žanim Vīnkalnam un visiem aktieriem, kas tolaik teātrī jau strādāja. Viņi jau teātri bija izglābuši. Kad kara laikā tas dega, viņi iznesa tērpus, rekvizītus. Tā cieņa vienam pret otru tolaik bija apbrīnojama. Es jauna, bet man deva lomas, bija jāspēlē. Ielēcu tik daudzās lomās! Tā ir pieredze, uzticēšanās. Ļoti to novērtēju. Pateicoties šiem cilvēkiem, kas bija teātrī kara laikā un pēckara gados, mums šis teātris ir. Kāda tā, man jaunai, bija laime! Savs teātris,» atcerējās Astra Baumane, kas, būdama rīdziniece, pārcēlās uz dzīvi Valmierā. «Es joprojām teātri ļoti mīlu! Savam teātrim un kolektīvam vēlu ilgus, saulainus un radošus gadus un ātrāk atgriezties atjaunotajā ēkā. Ja atceros, tad bija taču laiks, kad Lūcis uz ceļiem lūdzās, lai teātri atstāj, nevis likvidē. Viņš toreiz ministrijā izlūdzās, ka, lai ļauj darbu turpināt, ka 1963. gads mums paies bez dotācijas. Strādāsim! Un mums izdevās! Beigās vēl prēmijas dabūjām,» tik daudz ko pastāstīt bija Astrai, bet viņa teju vai nebija pielūdzama runāt par līdzpaņemto piespraudi «Teātra zelta fonds».
«Kad uzzināju, man nepatika. Cik tagad man to lomu bijis teātrī? Kurš atceras? Es esmu no tiem laikiem, nu ja (smejas). Labi, bet tad es izdomāju, ka varbūt par to teātrī pavadīto laiku, gadiem, mūžu… Labi, lai būtu par to. Par 140 gadiem. Kā tas? 60 gadus Valmieras teātrī nostrādāja mans vīrs Edgars Sukurs, es arī 60 un mūsu meita Terēze Lasmane divdesmit. Kopā tik ilgi esam bijuši uz Valmieras teātra skatuves! Šo apbalvojumu es noteikti ar Sukuru dalu,» noteica Astra un dzirkstošo smaidu uz mirkli nomainīja asarām pilnas acis.
TĀ IR LIELA LAIME daudz spēlēt un strādāt, un vairāk nekā 60 gadus būt savā teātrī, saka aktrise Astra Baumane. Matīsa Markovska foto