“Tas ir vairāk nekā teātris! Tā ir iespēja darīt savu sirdslietu un tajā pat laikā padarīt citu sieviešu dzīves labākas,” režisore un brīvprātīgā darba veicēja Kristīne Klētniece – Sika
Kopš 2001. gada Iļģuciema cietumā darbojas kristīgā programma “Mirjama”. Programmā kā resocializācijas metode tiek pielietota praktiskā teoloģija korelācijā ar mākslu, veidojot citādu kultūrvidi, kas tuvinās videi brīvībā. Viena no 11 mākslas studiju programmām ir teātra studija, kuru izveidojusi un cietuma vajadzībām piemērojusi režisore Kristīne Klētniece – Sika. Teātra studija viņas vadībā darbojas jau kopš 2002. gada. Katru gadu tiek iestudēta viena luga, kas tiek izrādīta programmas “Mirjama” izlaidumā. Sieviešu lomas spēlē notiesāto sievietes, bet vīriešu lomām tiek pieaicināti profesionāli aktieri no dažādiem Latvijas teātriem.
Kā sākās Jūsu ceļš ar teātri sieviešu cietumā?
-
Kad uzsāku brīvprātīgo darbu sieviešu cietumā, es vēl biju diezgan jauna meitene, tikko pabeigusi studijas. Toreiz tā bija tāda mešanās nezināmajā. Pirmo reizi gāju ļoti sabijusies – ko teikt, ko pareizi darīt… Bet ātri vien bija skaidrs, ka man pretī ir tiešām normāli cilvēki, ar kuriem veidojas saturīgs dialogs. Kopumā šajā brīvprātīgajā darbā darbojos jau kopš 2002. gada, taču ar dažām pauzītēm, tāpat arī šobrīd man ir vēl viena pauzīte, bet kopumā cietumā darbojos jau gandrīz 20 gadus.
Kas ir noturējis interesi par brīvprātīgo darbu gandrīz 20 gadu garumā?
-
Svarīgākais, ka es varēju darīt to, kas ir mana profesija, un tas ir teātris. Es ātri sapratu, ka te tas ir kas vairāk nekā teātris. Tā ir iespēja pamodināt pavisam citu sievieti vai vismaz uz brīdi izlaist viņu no sava “krātiņa”, lai vai kāda iemesla pēc viņa cietumā atrastos. Darot šo darbu, vienmēr jutos ļoti pacilāti – tas ko dari, kādam tik tiešām nāk par labu, ka kādam tas ir īpaši vajadzīgs un svarīgs!
Vai iesakiet arī citiem pieteikties par brīvprātīgajiem?
-
Tas ir kaut kas tāds, ar ko patiesi lepoties! Atskatoties uz savu dzīvi, man nav kauns. Es zinu, ka esmu padarījusi kāda ikdienu krāsaināku. Esmu kādam palīdzējusi, un tas ir lielākais ieguvums un gandarījums šajā darbā. Te ir jānoliek malā tie visi priekšstati par cietumu, jo, protams, tas ir visāds, bet tur ir arī ļoti daudz jauku cilvēku. Tie ieguvumi ir no abām pusēm. No vienas puses tu dod savu enerģiju un palīdzi citiem, bet no otras saņem atpakaļ atgriezenisko saiti ar īpaši pozitīvām emocijām. Ja esi cilvēks, kuram rūp sabiedrība kopumā, tad cietums ir īstā vietā, kurā sniegt savu palīdzību. Ieslodzītajiem tā tik tiešām ir nepieciešama.
Vai ir kas tāds, kas Jūs šajā darbā ir pārsteidzis?
-
Par pārsteigumu kļūst viss darba process, kas beigās vainagojas ar izrādi. Teātra izrādes ieslodzītajām ir tiešām īpašs notikums, jo tiek pieaicināti arī profesionāli aktieri, teātra frizieri, speciāli piemeklēti kostīmi. Ja jūs zinātu, kā šīs sievietes gan procesā, gan arī gala rezultātā uzzied. Viņas ir tik skaistas. Un ir īpaši interesanti, ka katru gadu šīs izrādes un sievietes cietumā mani pārsteidz atkal no jauna. Tas arī ir lielākais pārsteigums – rezultāts un ieslodzīto gandarījums par padarīto. Man ir bijusi iespēja viņām dot tik tiešām īpašu sajūtu.
Raksts tapis Ieslodzījuma vietu pārvaldes informatīvās kampaņas “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām” ietvaros. Tā tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.