Saruna ar Anniju par klavierspēli, mīlestību uz mūziku, par to, kā mainījusies dzīve attālināto apmācību procesā.
Ar ko pašlaik nodarbinātas tavas domas? Kā tev iet?
Manas domas pašlaik izskatās mazliet pēc impresionisma gleznas – reāla, taču ne vienkārša. Lielu daļu domu aizņem skola, konkursi, olimpiāde un devītās klases noslēgšana Valmieras Valsts ģimnāzijā. Liekas, ka darba ir daudz, taču katrs sasniegtais mērķis palīdz skatīties uz priekšu.
Kas pamudināja tevi izvēlēties spēlēt klavieres? Cik tev bija gadu, kad sāki mācīties mūziku?
Mūzikas ceļojums man aizsākās ar sludinājumu avīzē Liesma. Vēl tagad atceros, kā mamma parādīja ziņkārīgo lodziņu avīzes atvērumā, kurā bija uzskaitīti dažnedažādi instrumenti. Sarakstam izejot cauri, apstājos gan pie vijoles, gan flautas, taču galapunkts bija klavieres. Tad man bija seši gadi. Klavieres mani piesaistīja dabiski… Varbūt tas bija tāpēc, ka tās spēlē arī mana mamma, vai tāpēc, ka biju iepazinusies ar melnbaltajiem taustiņiem jau agrāk.
Es atceros, kā tu dziedāji un pati pavadīji savu sacerēto dziesmu Eju es pa taciņu. Kādus skaņdarbus vēl esi sacerējusi?
Reti kuram manam skaņdarbam piesavinās vārds, godīgi sakot, reti kuru esmu tā pilnīgi pierakstījusi.
ANNIJA TAURIŅA koncertā Universum mūzikas un mākslas pamatskolā. 2020. gada 12. februārī. Foto no personiskā arhīva