«Man kā priekšsēdētājai darba ir vairāk, jo esmu te katru dienu. Iepriekš intensīvās nodarbību dienas bija otrdienas un ceturtdienas, pārējās dienās cilvēki nāca individuāli. Telpa ir tik liela, cik ir – daudz mēs sanākt nevaram, šobrīd maksimums ir 12 cilvēki. Tā jau varējām sanākt pat 40 cilvēki, tikai vajadzēja telpu pareizi iekārtot, bet šobrīd jau nedrīkst tik liels cilvēku skaits būt. Šobrīd nāku katru dienu un darbojos, ja kādam gribas individuāli darboties, piesaka sev laiku. Ir dienas, kad atnāk trīs cilvēki, ir dienas, kad atnāk viens. Vakar mēs bijām astoņi – sasēdāmies pa visiem stūriem.
Jā, darba ir daudz. Svarīgi arī ir izdomāt, ko cilvēkiem, kas šeit atnāk, darīt, lai viņi nekristu depresijā, it sevišķi tagad, kad nāks rudens. Man ir jāizdomā darbiņi arī cilvēkiem, kas šeit atnāk paretam. Mūsu mājaslapā var izlasīt visu aktuālo informāciju, bet cilvēkiem jau patīk, ka viņiem piezvana un izstāsta, ka mēs taisīsim kaut ko jaunu, ja neproti, vari atnākt paskatīties. Ar viņiem ir jāsazvanās un jākontaktējas, un tas ir neapmaksātais darbs, kas nesākas astoņos no rīta un nebeidzas piecos pēcpusdienā. Cilvēki zvana arī brīvdienās – tad, kad viņiem ir grūti, kad ir kāda vajadzība. Es arī cenšos atbildēt uz šiem zvaniem, bet, ja esmu izbraukumā kopā ar ģimeni, tad pat neņemu telefonu līdzi, lai ir arī kāds brīdis sev.
ILGA MAURIŅA pie šīs vasaras āra dekora. E. Grigules foto