Cieši sakniebtām, plānām lūpām kalsnajā sejā Vītoliņš šļūcošiem soļiem devās ārā, mazliet pieklusinot soļus pie kaimiņu durvīm. Nekā, viss kluss. Tie dienaszagļi laikam vēl gulēja.
Nejauks vējš iesitās krūtīs. Laipojot pa izdangātā pagalma dubļiem, Vītoliņš devās uz malkas šķūni. Īgns skatiens šaudījās gar mājas pakšiem, līdz pētoši apstājās pie kaimiņa garāžas. Nudien, vakar taču tās plaisas sienā vēl nebija! Nu re, viņš taču vienmēr teicis, ka Aldonis nav nekāds garāžas cēlājs, ne darītājs!