Viņš stāsta: «Brīvprātīgajos ugunsdzēsējos esmu no skolas gadiem, kad mani šajā kustībā iesaistīja skolas bērnu pulciņu vadītāja Brigita Jaunīte. Tā kā biju tikai skolnieks, ugunsgrēkos vēl nepiedalījos. Tajā laikā sportiskās nodarbības notika ļoti aktīvi, un kolhozs tās atbalstīja. Arī iedzīvotāji šajā jomā bija diezgan atsaucīgi, kad bija jāizbrauc uz nelaimes gadījumiem, problēmu nebija. Pamazām ugunsdzēsības sports attīstījās, bet, sākoties Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem, viss tā kā pieklusa, palika tikai izbraukumi uz ugunsgrēkiem. Beidzoties kolhoziem, radās problēmas ar ugunsdzēšanas mašīnu, jo vecās, savu laiku nokalpojušās kolhoza mašīnas vietā vajadzēja iegādāties jaunu. Iedzīvotāji bija tie, kas nolēma, ka ugunsdzēsības mašīna ir vajadzīga pašu drošībai.1999. gadā pagasta pašvaldība kopā ar iedzīvotājiem tai saziedoja naudu un to iegādājās. Ciparos precīzi nepateikšu, bet iedzīvotāju ziedojumi sastādīja lielāko daļu no vajadzīgās summas. Šis speciālais auto tika izmantots tikai dzēšanas gadījumos. Tā kā pats biju braucis uz notikumiem un sportā biju lēzentrauka dzēsējs, izdomāju, ka ugunsdzēsības sports jāatjauno. Tas atsākās 2016. gadā, kad pārņēmu komandas vadību. Ugunsdzēsības sports patiesībā ir tā pati vieglatlētika, tikai ar papildu elementiem. Visiem tāpat ir nepieciešama veiklība.»
Vai no septiņdesmito gadu aktīvajiem ugunsdzēsējiem vēl kāds darbojas?
Esam sešpadsmit veterāni, to skaitā arī sievietes. Interesanti, ka vēsture ir atkārtojusies. Septiņdesmito gadu sākumā mūsu sieviešu komanda rajona mērogā bija ieguvusi pirmo vietu, un pagājušajā gadā mūsu jaundibinātā sieviešu komanda Valmieras rajonā atkal izcīnīja pirmo vietu — ne tikai sieviešu konkurencē, bet rezultātu ziņā apsteidza arī vīriešus. Meiteņu vecums ir dažāds — vecākajai no viņām ir četrdesmit gadu, jaunākās vēl skolnieces. Mana iniciatīva ir ugunsdzēsības sportā iesaistīt vairāk jauniešu. Ugunsdzēsības sports ir viena no iespējām pievērsties aktīvam dzīvesveidam.
Vai jaunieši aizdomājas arī par iespēju kādreiz piedalīties reālā ugunsdzēsības darbā?
Mums ir bijušas sarunas par to, kas ir ugunsdzēsējs un kas viņam jādara, kā viņš palīdz cilvēkiem, kas ir ugunsdzēsības sports, kādi drošības pasākumi jāievēro. Viņi tā kā saprot tā visa jēgu. Jā, kam ir patika par šo lietu, piedalās nu jau ne pirmo gadu. Varbūt kāds savu dzīvi arī saistīs ar ugunsdzēsību. Dažam acis spīd un ir vēlēšanās tikt klāt mašīnai, meitenes jautājušas, vai kādreiz nevarētu aizbraukt uz kādu ugunsgrēku, paskatīties, kā dzēšana reāli notiek. Teicu, kad iziesim visu kursu (man ir apliecība, ka jaunos ugunsdzēsējus drīkstu mācīt), tad varbūt paņemšu līdzi.
Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kas savu dzīvi saista ar brīvprātīgā ugunsdzēsēja darbu?
Jau pats nosaukums brīvprātīgais ugunsdzēsējs izsaka to, ka cilvēks izvēlējies palīdzēt nelaimē nonākušiem, šādi būt sabiedrībai derīgam. Kādam taču šāda misija jāuzņemas, un ir, kas saka — kurš gan cits, ja ne es! Ja vēl viņš iesaista arī citus, piemēram, ģimeni, tad tas ir pavisam labi. Mums ir vairākas tādas ģimenes, piemēram, Dalkes ģimene — māte, tēvs un divas meitas, arī no manas ģimenes esam iesaistījušies četri — es pats, dēls, vedekla un znots. Mēs, vīriešu kārtas pārstāvji, braucam izbraukumos.
ANDRIS KRĒSLIŅŠ. Ārijas Romanovskas foto