Kā nonāci līdz skolotāja profesijai?
Nebija tā, ka, pabeidzis vidusskolu, uzreiz aizgāju mācīties par skolotāju: absolvēju RTU mehatronikas studijas. Pēc izglītības esmu inženieris un kādu laiku arī strādāju šajā nozarē, bet vienmēr darbs skolā kaut kā ir licies aizraujošs. Vidusskolā mums ar matemātikas skolotāju bija saruna par to, ko plānoju darīt pēc skolas. Atceros, ka it kā pa jokam teicu: iešu mācīties par matemātikas skolotāju un sastādīšu jums konkurenci. Skolotāja teica, ka viņa ļoti priecātos, ja tā būtu! Redz, tagad esam kolēģi — un forši, ka tā.
Esi pastrādājis arī inženiera profesijā.
Strādāju Valmieras stikla šķiedrā un Gaujas koks — par konstruktoru, principā rasēju dažādas kokapstrādes iekārtas, dažādas palīgkonstrukcijas, kā jau tas ir uzņēmumā, kurā paši visu ražo – gan izejmateriālus, gan lielāko daļu iekārtu. Tad nāca Iespējamās misijas jaunais iesaukums, un es nolēmu pieteikties, domāju, kāpēc nepamēģināt. Izturēju atlases kārtas, tā arī nokļuvu līdz tam, ka esmu atpakaļ savā skolā.
Tas bija apzināts mērķis — atgriezties Valmierā?
Man vienmēr ir patikusi šī pilsēta. Vienmēr Valmierā esmu juties labi un arī skolā juties gaidīts no skolotāju puses, kas principā daļu vidusskolas laiku vairs nebija kā skolotāji, bet gan kā draugi, es atļautos teikt. Attiecības bija izveidojušās tā, ka tu ej kopā strādāt un mācīties ar šiem cilvēkiem, nevis raugies uz skolotāju kā uz augstāku figūru, kas kaut ko māca, bet principā esi blakus tam cilvēkam, kurš tev palīdz. Vienmēr patīkami ir bijis satikt skolotājus.
RŪDOLFS ROĶIS gandarīts, atgriežoties savā skolā. Foto no «Liesmas» arhīva