«Skolā nekad nav bijis maz darba, bet ļoti daudz laika un spēka aiziet, lai organizētu attālināto mācīšanos – visu laiku telefoni strādā. Var jau rakstīt noteikumus, ka tas ir darba laika ietvaros, bet ir cilvēcīgi jāsaprot, ka ir dažādi apstākļi un daži bērni var mācīties tikai, ja viņiem mājās ir vecāki, kas sniedz atbalstu vai palīdzību, tāpēc nav tādu vakaru, kad nebūtu kaut kas jāsūta, jāatbild, jāmeklē. Labā ziņa ir tā, ka skolotāji uzlabo un pilnveido savas prasmes – tas ir vienkārši kolosāli! Filmē mājās videostundas un rāda bērniem, bet no visiem to nevar prasīt, jo daudziem nav šāda aprīkojuma, tāpat arī bērniem jābūt pretī tikpat spēcīgai aparatūrai. Situāciju diezgan paglāba tas, ka mēs saņēmām 19 telefonus un 13 planšetītes, šodien (Zaļajā ceturtdienā) izsniegsim pēdējo. Tas ir ļoti labi, sevišķi ar telefoniem, ka tiem ir interneta pieslēgums – tas ir pats galvenais, jo daudziem var mainīties finansiālā situācija – tas, kurš šobrīd maksā par internetu, rīt varbūt to nevarēs. Šorīt lasīju arī kādās ziņās, ka skolotājiem šī attālinātā mācīšana sit pa maciņu. Pirmajā brīdī likās, nu, kur tad sit, bet daļa taisnības ir, jo zinu, ka ir skolotāji, kuriem dažādu iemeslu dēļ līdz šim mājās nav bijis interneta pieslēguma, bet tagad viņiem tas ir jānokārto, jo tā ir darba nepieciešamība. Tas, ka telefona sarunu visiem būs vairāk, arī skaidrs, ja dienā papildus jāveic 30 zvani, tāpat nevarēs atbildēt uz WhatsApp īsziņām, ja mājās nebūs interneta.
Kāpēc iznāk vairāk, nekā vadot standartstundas? Līdz šim bija 40 minūšu stundas, ko skolotājs novadīja – jautājumi, atbildes, mājasdarbs un – uz redzēšanos, tiekamies tad un tad. Tagad pedagogs izstāsta, uzdod, bet jautājumi seko pēc tam, kad nu kurš ir piecēlies, attapies un pieslēdzies. Tas viss mijas kopā 7., 10., 11., 5. klasēm, un veidojas liela jezga un putra. Šodien domājam, ka pēc Lieldienām mainīsim stundu sarakstu, lai atvieglotu skolēniem un vecākiem dzīvi, piemēram, pirmdienā saliktu latviešu valodu, dabaszinības, vizuālo mākslu. Bet, kad vienā dienā ir septiņi priekšmeti un katrs skolotājs grib kaut ko izstāstīt, atprasīt un uzdot, visiem ir grūtāk. Es ceru, ka mums tas izdosies, jo arī vecāki manas audzināmās klases WhatsApp grupiņā atzinuši, ka bērni mācās vairāk nekā parasti, un es varu apliecināt, ka tā tas ir. Atzīmes e-klasē ir labākas, viss tiek regulāri izpildīts, nekā tas bija aci pret aci. Var jau būt, ka viņi ir nobijušies no tā, ka būs jāmācās vasarā, taču vecāki katrā ziņā ir daudz atbildīgāki, nekā viņi bija līdz šim, jo mēs redzam e-klases statistiku, kā vecāki katru dienu seko līdzi, un tas ir labi. Cita lieta, ka esam sākuši gatavot uzdotā plānu, lai redzētu noslodzi, lai nav par daudz. Skolotājam arī liekas savādi, ja viņš nenāk uz darbu un nav tiešajā kontaktā. Šķiet, ja viņš bērnam par maz pastāstīs, par maz uzdos vai paprasīs, tad nebūs labi strādājis, bet tā nav tiesa, jo galā tas var veidot pārslodzi, tāpēc veidosim uzdotā korekciju, tāpat mainītais stundu saraksts noteikti atslogos dzīvi. Palīdz arī stundas TV ekrānos.
Aizvakar saņēmām ziņu, ka pēc 15. aprīļa mums tomēr notiks akreditācija «daļēji attālināti». Lai arī bijām sākuši tai gatavoties, tomēr ir neliels uztraukums, jo tā ir neparasta forma, šodien pusdienlaikā būs tiešsaiste, kurā stāstīs, ko tas īsti nozīmē, kā tas izpaudīsies, un tad mēs zināsim, ko darīt tālāk. Vispār jau ikdienā ir pārāk daudz informācijas, ko mēs nespējam ne izlasīt, ne apstrādāt, ne pārsūtīt, jo skolā vairāk jāstrādā ar dzīviem cilvēkiem, bērniem ar problēmām, nevis jāpārsūta n-tie kursi un semināri, uz kuriem neviens nevar aizbraukt un paspēt, jo to ir pārāk daudz. Šobrīd tie ir jāpārsūta, jo tur ļoti daudz materiālu, kā mācīt attālināti, dažādi ieteikumi par to, kādi kursi kaut kad plānojas, kad šis murgs varētu beigties, jo tomēr ir doma par kompetenču izglītības ieviešanu, tā ka tas viss ir jāpārsūta.
Brīnišķīga lieta ir WhatsApp grupa arī skolotāju saziņai gan par sadzīviskām lietām, gan par karstiem jautājumiem. Ar pašvaldības atbalstu gatavojam pārtikas pakas ne gluži visiem, bet ir iespēja pieteikties jebkuram, jo mēs īsti nezinām visas situācijas, tāpēc arī esam ielikuši mājaslapā, ka pašvaldība pakas piešķir trūcīgajiem, maznodrošinātajiem un daudzbērnu ģimenēm reizi divās nedēļās. Paku dalīšana notiks ļoti prātīgi ar visiem aizsarglīdzekļiem bez tiešas satikšanās – izvadātājiem un tehniskajam darbiniekam ir iedalīts telefons, pa kuru visi sazvanīti jau iepriekšējā dienā, maršruts ir salikts; kad busiņš tuvosies, tiks zvanīts, ka maisiņš nolikts, lai nāk pakaļ produktiem. Tie, kas dzīvo tepat centrā, pa dienu paši nāks pakaļ uz skolu, tur priekšā drīz vien būs tāda kā skatuve, kur būs līnija, ka tālāk nevar nākt, un pārtikas maisu drīkst ņemt, kad tam blakus vairs neviens nestāv.
Par devīto un divpadsmito eksāmeniem skaidrības nekādas vēl nav, informācija mainās katru dienu. Tas arī rada nevajadzīgu stresu, jo viņiem būtu jāzina, ar ko rēķināties.
Visi Erasmus projekti apstājušies, nekur nebraucam, nekas nenotiek, visiem piešķirts sešu mēnešu pagarinājums, gaidīsim ziņas, kas notiks tālāk.
Bērniem ir lieliska iespēja novērtēt, ko nozīmē kontakts. Ir tādi, kas jau raksta, ka grib uz skolu, esam padzirdējuši, ka sporta laukumā notiek satikšanās, liksim tur zīmi, ka var iet pa vienam mētāt bumbu, bet nevar pulcēties. Tā vairāk būtu arī vecāku atbildība, jo mēs nevaram visas vietas norobežot. Rotaļlaukumu un āra trenažierus esam slēguši jau sen. Lai arī šobrīd soļo, nūjo, skrien, brauc ar velosipēdu gan individuāli, gan veselas ģimenes vairāk nekā līdz šim, personīgi mani uztrauc, vai bērniem pietiek fiziskās aktivitātes, jo ne jau visiem patīk sportot.
No 6. aprīļa skolā ir jauns saimnieks – Gundars Avotiņš. Jau plānojam tūdaļ sākt vasarā paredzētos remontus.»
AIGA STIERE. Ārijas Romanovskas foto