Saprotu, ka Valmiera nav vienīgā vieta, kur tu pasniedz breiku.
Esmu cēsnieks, un pirmā vieta, kur es ar jauniešiem strādāju, bija Cēsu Bērnu un jauniešu centrs «Spārni», bet šobrīd nodarbības vadu arī Valmieras Jaunatnes centrā «Vinda», Limbažu Bērnu un jauniešu centrā, Siguldas novada Jaunrades centrā, Siguldas deju grupā «A-zarts» un Mārsnēnu Tautas namā Priekuļu novadā. To daru sešas dienas nedēļā, vienīgā brīvdiena ir svētdiena.
Kāpēc tu izvēlējies tieši šo deju veidu?
Pamatskolā, kurā mācījos, 7. klasē izjuka tautas deju kolektīvs, meklēju kaut ko modernāku. Toreiz satelīttelevīzijas mūzikas kanālā Viva redzēju pasaules breika čempionātu un līdz ar to radās interese. Sākumā elementus apguvu pašmācības ceļā. Meklēju iespējas Cēsīs, kur ir kāds pulciņš. Man ļoti paveicās, lai arī nebija pieejami kvalificēti treneri, bija palikuši divi puiši – Kaspars Kurcens un Dainis Dilendorfs, kuri arī trenējās savā nodabā. Viņi bija par mani stipri vecāki un ar vairāku gadu pieredzi dejā. Toreiz viņi kā mentori mani paņēma savā paspārnē. Viņi trenējās paši un pie reizes mani kā tādu maziņo, kas nāca no malas un izrādīja interesi, pabakstīja pareizajā virzienā. Atšķirībā no mana pašreizējā darba, kur es apzināti strādāju, lai jauniešiem būtu rezultāti, tajā laikā viņi man deva padomus, vairāk trenējās paši, viņiem nebija doma mani trenēt un sagatavot sacensībām.
Un kādi ir panākumi?
Valmierā iepriekšējos gados ir bijusi problēma, ka bērniem ātri zūd interese vai arī breakdance viņiem šķiet par smagu un viņi izvēlas vieglākus stilus. Šajā gadā ir apņēmīga puišu komanda, ar kuru arī Valmieru centīsimies uznest uz breika kartes un cīnīties sacensībās. Cēsniekiem ir labi sasniegumi, šajā gadā viņi valstī bija trešie komandu sacensībās Rīgā un Amanda Krista Priedniece ir bijusi Top 4 Baltijā U16 grupā 2016. gadā.
Valmieriešiem ir par daudz iespēju, ka bērniem nav noturīgas intereses?
Arī, bet atšķirībā no Cēsīm Valmierā interešu izglītība vairāk ir orientēta skolās, nevis jauniešu centros. Bērni un jaunieši lielākoties izvēlas skolu deju kolektīvus, un breiks ir fiziski ļoti smags deju stils. Pašam ir jābūt gan spēcīgam, gan lokanam. Arī, ja jaunietis vēlas ātru rezultātu, tad viņam būs vieglāk aiziet uz tā saucamajām hiphopa dejām, mēneša laikā apgūt horeogrāfiju, un viņš jau varēs uzstāties. Breikā pieklājīgi rezultāti sāk parādīties tikai pēc pirmā mācību gada. Ir jābūt ambīcijām, un ir jābūt ļoti mērķtiecīgam, lai sasniegtu rezultātus. Atnākot uz treniņiem, jaunietis ar treneri iemācās tehniku un vingrinājumus, kas ir jāpilda arī mājās, brīvajā laikā ir papildus jāstrādā ar sevi.
«MAN BREIKĀ PATĪK TAS, ka atšķirībā no klasiskās dejas, baleta pamatiem un latviešu tautas dejām nav konkrētu rāmju, nav tā, ka visiem jāizpilda vienādas figūras,» tā Eduards Ruicis – sava darba entuziasts. Jāņa Līgata foto