Mans tēva nams – nu mājās nāku
Kad esam nepļautā zālē izbriduši celiņu caur senu augļu dārzu, kur augļu kokiem un ogulājiem zari vai līdz pašai zemei, un nonākam pie neliela namiņa ar uzrakstu «zaļākā māja», pretī nāk stalta auguma vīrs, sakot: «Esmu šo džungļu saimnieks! Senos laikos šajā vietā esot bijis Burtnieka ezers, vēl no bērnības atceros, kā mēs pavasaros te staigājām pa tēva būvētām laipām, bet ziemā pa dārzu laidām ar ragaviņām! Šo māju 1937. gadā uzcēla mans tēvs, iekopa zemi un arī lielo dārzu. No tēva piemiņai te vēl aug liepas, kastaņi, pīlādži, ābeles un milzīgie, dižkoku statusa vērtie dzīvības koki.
Tēvam bija divas sievas. No pirmās piedzima meita un divi dēli, kad jaunākais bijis vēl pavisam maziņš, no ļaunas slimības nomira tēta sieva un bērnu māte. Tad šajā sētā ienāca mana mamma, lai palīdzētu atraitnim izaudzināt bārenīšus. Ar laiku ģimene kļuva krietni kuplāka, jo 1942. gadā piedzima dvīņi: es un mans brālis. Te pagāja mūsu bērnība. Te turpinājās skolas gaitas Mazsalacā. Nekad nedomāju, ka šajā aiz nabadzības tik pieticīgi celtajā tēva namā pavadīšu savas vecumdienas, bet, kad nelāga slimība pie gultas piesēja mūsu tēti, neviens cits no bērniem nebija ar mieru tik radikāli mainīt savu dzīvi, lai te dzīvotu un koptu slimnieku. Pametu darbu Valmierā un atgriezos Vecatē. Tā joprojām esmu te palicis.»
KĀ CEPURE. Jau gatavās sēklotnes saimnieks gādīgi savāc, izkaltē, lai būtu gan našķim, gan arī nākamā gada sējumam. Alekseja Koziņeca foto