Mūsu saruna notika kādā svētdienas rītā pirms dievkalpojuma Svētā Sīmaņa baznīcā. Aldis tikšanās vietai ar nolūku bija izvēlējies Gaujas krastu pie Valmieras Mūzikas skolas. Kādēļ? Lūk, pāri Gaujai un vai ar roku aizsniedzamajām Kazu krācēm saskatāma Alda bērnības zeme. Atmiņu stāstījums uzplaiksnīja kā spožs un silts ugunskurs.
Pāri Gaujai uz Norvēģiju
«Tēvs agri aizgāja mūžībā, tādēļ ģimenē bijām: vecmāmiņa, mamma, par mani četrus gadus vecāks brālis un es. Bija naturālā saimniecība, kurā arvien turējās kazas, rukši, truši, vistas un pīles. Tolaik Gaujas kreisais krasts bija citāds. Visi, kas tur dzīvoja, upmalā ganīja savas kazas. Tās nograuza krūmiņus, apēda zāli, tādēļ Gaujmala arvien bija noskrubināta tīra. Kazas dzina pāri krācēm arī uz labā krasta ganībām. Tā tautā radās teiciens: Kazu krāces, kas, kā zināms, populārs vēl šodien. Toties cits ne mazāk populārs nosaukums Norvēģijas kalns gan pārtapa par Baiļiem.
Mana bērnība pagāja pie Gaujas. Visi darbi un nedarbi saistās ar ūdeņiem. Tolaik pa upi vēl pludināja baļķus, mums to tik vajadzēja, kā izveicīgi lēkāt pa tiem un peldēties. Ziemas tolaik bija bagātas ar sniegu, tad nu ar slēpēm slēpojām gan pa Pārgaujas mazajiem kalniņiem, gan arī laidām aizsalušajai Gaujai pāri uz mūsu ziemas sapņu zemi – augsto Norvēģijas kalnu. Visas manas sniegotās ziemas pagāja tajā skaistajā mežā un Norvēģijā!»
ALDIS BĒRZIŅŠ: «Laikraksta «Liesma» lasītāji, valmierieši, klāt Ziemassvētki, kad gribas gavilēt – mums Pestītājs ir dzimis! Lai visiem ir dvēseles miers! Augsim garā un dzīvosim Dieva mīlestībā, kas nekad nebeidzas! Svētīgus Kristus piedzimšanas svētkus!»