«Vizītē bijām pilnvērtīgā sastāvā, jo piedalījās visu sešu novadu un Valmieras pārstāvji – novadu vadītāji, deputāti un nozaru speciālisti. Šī brauciena pamattēma bija – kā cilvēki ar īpašām vajadzībām iekļaujas sabiedrībā. Pabijām Gīterslo invalīdu darbnīcā, tikāmies ar uzņēmuma ilggadējiem vadītājiem, kuri stāstīja, kā Vācijas likumdošana mainījusies laika gaitā no sešdesmitajiem gadiem, kad invalīdiem ar garīgās veselības traucējumiem nebija jāiet skolā, līdz ar to viņi nekādi netika integrēti sabiedrībā un izglītoti, līdz pārmaiņām, kuras veicināja sabiedrība un dažādas labdarības organizācijas, vispirms izveidojot dienas aprūpes centrus. Septiņdesmitajos gados jau noteica ar likumu, ka viņiem ir arī jāapmeklē skola, tad sekoja likums par speciālajām invalīdu darbnīcām. Šobrīd viss attīstījies tiktāl, ka visi uzņēmumi Vācijā, ieskaitot pašvaldības un to uzņēmumus, maksā 5% valsts budžetā no sava apgrozījuma invalīdiem paredzētā fondā. Manuprāt, visiem tie procenti nav jāmaksā, ja invalīdi tiek pieņemti darbā. Protams, invalīdu darbs nav tik ražīgs, bet viņi var fasēt dažādas mazās detaļas, kā arī veikt sarežģītākus darbus – audzēt kartupeļus, speciālas šķirnes tomātus, kopt vistas. No rīta viņi ar speciālu busu tiek atvesti uz darbu, vakaros uz mājām. Personīgi es neuzskatu, ka mums būtu pareizi kaut ko kopēt, jo Latvijā ir absolūti cita situācija, cita vēsture, cits iedzīvotāju skaits utt.
PĒC KARTUPEĻU TIRDZIŅA APMEKLĒJUMA. No kreisās – Ligita Kāsena, Sandra Kobuša (baltinaviete, kas 20 gadus dzīvo Borgholchauzenā un palīdz kā tulks), Jānis Zuments, Regīna Hartlage, Jurgens Brommelsiks, Dirks Špekmans, Uli un Martins Kansteineri, Reinhards un Anete Kleimaņi. Foto no Jāņa Zumenta arhīva